Istabene piesteidzās pie Planšē, ko uzskatīja par Libēnu, un, pasniegdama viņam vēstulīti, sacīja:
— Jūsu kungam.
— Manam kungam? — Planšē pārsteigts iejautājās.
— Jā, tūlīt pat nododiet. Ņemiet jel ātrāk.
Un istabene teciņiem atgriezās pie karietes, ko kučieris jau bija paguvis apgriezt apkārt; meiča uzlēca uz kāpšļa, un kariete aizripoja.
Planšē pagrozīja vēstulīti rokās un tad, pieradis bez iebildumiem paklausīt, nolēca no terases, iegriezās šķērsieliņā un pēc soļiem divdesmit sastapa d'Artanjanu, kas visu bija redzējis un jāja viņam pretī.
— Jums, kungs, — Planšē sacīja, pasniegdams jauneklim vēstulīti.
— Man? — d'Artanjans brīnījās. — Vai esi par to pārliecināts?
— Pie joda! Vai esmu pārliecināts? Istabene man teica: «Tavam kungam.» Man nav cita kunga kā tikai jūs, tātad … Glīts sievišķis šī istabene!
D'Artanjans atplēsa vēstuli un izlasīja šādas rindas:
«Kāda persona, kas interesējas par jums vairāk nekā var izteikt, gribētu zināt, kad jūs būsiet spējīgs doties pastaigā pa mežu. Rīt «Zelta lauka» viesnīcā sulainis melni sarkanā livrejā gaidīs jūsu atbildi.»
«Oho, kāda sagadīšanās! Šķiet, ka milēdija un es interesējamies par vienas un tās pašas personas veselību,» d'Artanjans nodomāja un tad jautāja:
— Ei, Planšē! Kā tad klājas lāga de Varda kungam? Viņš vis nav vēl miris?
— Nē, kungs, viņš jūtas diezgan labi, cik nu labi var justies cilvēks ar četrām brūcēm, jo jūs, neuzskatiet to kā pārmetumu, pamielojāt augstmani ar četriem zobena dūrieniem. Viņš tikai vēl esot diezgan vārgs, jo zaudējis gandrīz visas asinis. Kā jau teicu kungam, Libēns mani nepazina un izstāstīja mūsu piedzīvojumu no sākuma līdz beigām.
— Lieliski, Planšē, tu esi sulaiņu karalis. Tagad kāp zirgā, mums jāpanāk kariete.
Tas neaizņēma ilgu laiku; pēc piecām minūtēm viņi ieraudzīja karieti, kas bija ceļmalā apstājusies; grezni ģērbies jātnieks stāvēja pie karietes durtiņām.
Milēdija un jātnieks bija aizrāvušies tik dedzīgā sarunā, ka d'Artanjans nostājās karietes otrā pusē, un neviens, izņemot glīto istabeni, nepamanīja viņa klātbūtni.
Abi sarunājās angliski, un d'Artanjans nesaprata nevienu vārdu, bet no balss noskaņas jauneklis noprata, ka daiļā angliete ir milzīgi noskaitusies. Milēdija nobeidza ar žestu, kas d'Artanjanam neatstāja ne mazāko šaubu par sarunas raksturu: viņa tik stipri sita ar vēdekli, ka šis mazais dāmu nieciņš izjuka tūkstoš gabalos.
Jātnieks skaļi iesmējās, un šie smiekli vēl vairāk nokaitināja milēdiju.
D'Artanjans nolēma, ka pienācis īstais mirkli iejaukties; piejājis pie otrām karietes durtiņām, viņš godbijīgi noņēma cepuri.
— Kundze, vai atļausiet man piedāvāt savus pakalpojumus? — viņš iejautājās. — Cik noprotu, šis jātnieks jūs sadusmojis. Sakiet vienu vārdu, un es apņemos viņu sodīt par nepieklājīgo izturēšanos.
Pie pirmajiem d'Artanjana vārdiem milēdija bija pievērsusies jauneklim un ar izbrīnu vērojusi viņu. Kad viņš beidza, milēdija ļoti labā franču valodā sacīja:
— Kungs, es ar lielāko prieku nodotos jūsu aizgādībā, ja cilvēks, kas ar mani ķildojas nebūtu mans brālis.
— O, tad piedodiet! — d'Artanjans atvainojās. — Jūs sapratīsiet, kundze, ka es to nezināju.
— Ko tas dulburis iejaucas citu darīšanās? — noliekdamies pie karietes durtiņām, uzkliedza jātnieks, ko milēdija bija nosaukusi par savu radinieku. — Kāpēc viņš neiet savu ceļu?
— Pats jūs esat dulburis, — savukārt noliekdamies līdz durtiņām karietes otrā pusē, atbildēja d'Artanjans. — Neeju savu ceļu tāpēc, ka man patīk te apstāties.
Jātnieks pateica māsai pāris vārdus angliski.
— Es ar jums runāju franciski, — d'Artanjans sacīja, — tāpēc esiet tik laipns un atbildiet man tanī pašā valodā. Jūs esat šīs dāmas brālis, nu labi, bet manējais jūs par laimi neesat.
Varētu sagaidīt, ka milēdija ar sievietēm raksturīgo bailību iejauksies ķildā, lai neļautu tai aiziet par tālu, bet viņa, tieši otrādi, atlaidās karietes spilvenos un salti pavēlēja kučierim:
— Uz mājām!
Glītā istabene bažīgi paskatījās uz d'Artanjanu, kura patīkamā āriene acīm redzami bija atstājusi iespaidu uz meiču.
Kariete aizbrauca, atstādama abus vīriešus aci pret aci, jo nu vairs neviens šķērslis viņus nešķīra.
Jātnieks grasījās sekot karietei, bet d'Artanjans, kurā dusmas jau tā bija vārījušās, noskaitās vēl negantāk, kad ieraudzīja, ka jātnieks ir tas pats anglis, kas Amjēnā bija laimējis no viņa zirgu un gandrīz arī no Atosa briljantu. Jaunais gaskonis sagrāba jātnieka zirgu aiz pavadas un apturēja.
— Ē, kungs, — viņš sacīja, — man rādās, ka jūs esat lielāks dulburis nekā es, jo jūs acīm redzot esat piemirsis, ka mēs mazliet saķildojāmies.
— Tas esat jūs! — anglis teica. — Kā redzams, jums tīk vienmēr spēlēt ja ne vienu, tad citu spēli?
— Jā, un jūs atgādinājāt, ka man vajag atspēlēties. Tad redzēsim, cienījamais, vai jūs tikpat veikli protat rīkoties ar rapieri kā ar kauliņu biķeri.
— Jūs skaidri redzat, ka man nav zobena, — anglis sacīja.
— Jūs taču negribēsiet pret neapbruņotu cilvēku tēlot drošsirdīgo?
— Ceru, ka mājās jums atradīsies zobens, — teica d'Artanjans.
— Katram gadījumam man ir divi, un, ja vēlaties, varam spēlēt uz vienu no tiem.
— Tas būs lieki, — atbildēja anglis, — jo tāda veida rīku man netrūkst.
— Labi, godājamais, tad izvēlieties pašu garāko no tiem un parādiet man to šovakar, — d'Artanjans sacīja.
— Un kur, lūdzu?
— Aiz Luksemburgas pils. Tas ir vislabākais kvartāls šāda veida pastaigām.
— Labi, es ieradīšos.
— Cikos?
— Pulksten sešos.
— Starp citu, jums droši vien būs viens vai divi draugi?
— Man ir pat trīs, un viņi jutīsies pagodināti, piedaloties manā partijā.