— Kauns, karaļa musketieri pieļauj, ka viņus aiztur kardināla gvardisti, — de Trevila kungs, kas bija tikpat stipri pārskaities kā viņa karavīri, turpināja, skaldīdams vārdus un ieurbdams tos kā dunča dūrienus savu klausītāju sirdīs. — Kāds negods! Seši viņa eminences gvardisti aiztur sešus viņa majestātes musketierus! Pie joda! Esmu izšķīries, ko darīt. Taisnā ceļā došos uz Luvru, atteikšos no musketieru kapteiņa pienākumiem un lūgšu iecelt mani par kardināla gvardistu leitnantu. Ja mani noraidīs — deviņi pērkoni! — tad kļūšu par abatu.
Pie šiem vārdiem apslāpētā murmināšana aiz sienas izvērtās vētrā: visur dzirdēja vairs tikai lāstus un zaimus. Gaisu tricināja izsaucieni: «Piķis un zēvele!», «Velns un elle!», «Sasodīts!». D'Artanjans ar acīm meklēja, kur varētu paslēpties, un juta ārkārtīgi lielu vēlēšanos palīst zem galda.
— Labi, kapteiņa kungs, — iesaucās Portoss, galīgi zaudējis pašsavaldīšanos. — Mēs tiešām bijām seši pret sešiem, bet mums uzklupa nodevīgi, un, pirms mēs vēl paguvām izvilkt zobenus no maksts, divi mūsējie jau bija nodurti un Atoss tik smagi ievainots, ka vairs nespēja cīnīties. Jūs pazīstat Atosu, kapteiņa kungs: divas reizes viņš mēģināja piecelties, bet abas reizes atkrita atpakaļ zemē. Un tomēr mēs nepadevāmies, nē! Mūs aizveda ar varu. Pa ceļam mēs izglābāmies. Atosu viņi uzskatīja par mirušu un mierīgi atstāja kaujas laukā, domādami, ka nav vērts viņu staipīt līdzi. Tā tas bija, kapteiņa kungs. Pie joda, ne katrā kaujā var uzvarēt! Lielais Pompejs zaudēja kauju pie Farsalas, un karalis Fransuā I, kurš, kā esmu dzirdējis, arī bijis ko vērts, zaudējis pie Pavijas.
— Un man ir tas gods jums paziņot, ka vienu no uzbrucējiem es nodūru ar viņa paša zobenu, — sacīja Aramiss, — jo manējais salūza pie pirmā izklupiena. Nodūru vai nogalināju, kā jums labāk patīk.
— To es nezināju, — de Trevila kungs sacīja mazliet lēnīgāk. — Kā redzu, kardināla kungs ir pārspīlējis.
— Bet, kapteiņa kungs, esiet žēlīgs, — turpināja Aramiss, kas, redzēdams, ka de Trevila kungs sāk nomierināties, uzdrošinājās izteikt kādu lūgumu, — esiet žēlīgs un neizpaudiet, ka Atoss ir ievainots. Viņš būtu izmisis, ja tas nonāktu līdz karaļa ausīm, un, tā kā ievainojums ir ļoti smags, — cauri plecam asmens iedūrās krūtīs —, tad var gadīties …
Šai pašā mirklī portjeras mala pacēlās, zem bārkstīm parādījās cildena un daiļa, bet ārkārtīgi bāla seja.
— Atos! — iesaucās abi musketieri.
— Atos! — atkārtoja arī de Trevila kungs.
— Jūs pēc manis prasījāt, kapteiņa kungs, — Atoss sacīja de Trevila kungam vārgā, bet pilnīgi mierīgā balsī, — biedri man teica, ka jūs esot mani saucis, un es steidzos ierasties. Esmu jūsu rīcībā, kapteiņa kungs!
Ar šiem vārdiem musketieris, nevainojami apģērbies un kā vienmēr apjozies, stingriem soļiem ienāca kabinetā. Līdz sirds dziļumiem aizkustināts par šo vīrišķības pierādījumu, de Trevila kungs metās viņam pretī.
— Es nupat dzīros aizrādīt šiem kungiem, — de Trevils sacīja, — ka es aizliedzu maniem musketieriem bez vajadzības riskēt ar dzīvību, jo varonīgi vīri karalim ir dārgi, un karalis zina, ka viņa musketieri ir varonīgākie vīri pasaulē. Sniedziet man roku, Atos.
Nenogaidījis, kamēr ienācējs atbild uz viņa draudzības apliecinājumu, de Trevils satvēra Atosa labo roku un spēcīgi to saspieda, nepamanīdams, ka Atoss par spīti lielajai pašsavaldībai un sāpēm sarāvās un kļuva vēl bālāks, kaut gan varēja domāt, ka tas ir neiespējami.
Durvis bija palikušas pusviru, jo visi zināja par Atosa ievainojumu, kaut arī tas tika turēts slepenībā, un tāpēc viņa ierašanās katru bija ārkārtīgi pārsteigusi. Pēdējie kapteiņa vārdi tika uzņemti' ar gandarījuma pilniem izsaucieniem, un durvju aizkara spraugās parādījās divas trīs sajūsmas aizrautas galvas. De Trevila kungs, bez šaubām, būtu itin skarbi aprājis par šādu etiķetes pārkāpumu, bet te viņš pēkšņi juta, ka Atosa roka krampjaini sažņaudzas — paskatījies uz musketieri, viņš redzēja, ka tas tūlīt zaudēs samaņu. Tai pašā mirklī Atoss, kas bija sasprindzinājis visus spēkus, lai uzveiktu sāpes, to pārvarēts, beidzot saļima uz parketa kā nopļauts.
— Ārstu! — iesaucās de Trevila kungs. — Manējo vai karaļa, vislabāko! Ārstu, vai arī, — sasodīts! — mans varonīgais Atoss nomirs.
Uz de Trevila kunga saucieniem visi pa kaklu pa galvu iemetās kabinetā, un viņš arī nedomāja nevienu izraidīt. Visi rosījās ap ievainoto, bet šī rosība būtu bijusi veltīga, ja pieprasītais ārsts
nebūtu atradies de Trevila mājās. Izlauzies cauri drūzmai, ārsts piegāja pie Atosa, kas vēl joprojām nebija atguvis samaņu, un, tā kā troksnis un kņada viņu traucēja, viņš vispirms palūdza, lai ievainoto nekavējoties ienes blakusistabā. De Trevila kungs tūlīt atvēra kādas durvis un parādīja ceļu Portosam un Aramisam, kas uz rokām aiznesa savu draugu. Ārsts viņiem sekoja, un aiz ārsta durvis aizvērās.
Un tad de Trevila kunga kabinets, vieta, kas parasti iedvesa bijību, vienā mirklī pārvērtās par uzgaidāmās istabas nodaļu. Katrs te ko stāstīja, skaļi runāja, lādējās un dievojās, sūtīdams kardinālu ar visu viņa gvardi pie velna.
Pēc brīža atgriezās Portoss un Aramiss, pie ievainotā bija palikuši tikai ārsts un de Trevila kungs.
Beidzot atnāca arī de Trevila kungs. Ievainotais esot atguvis samaņu, un ārsts sakot, ka par musketiera stāvokli viņa biedriem neesot ko bažīties, jo vājuma iemesls esot gluži vienkārši lielais asins zaudējums.