Uzrakstījis vēstuli, de Trevila kungs to aizzīmogoja, piecēlās un devās pie jaunekļa, lai viņam pasniegtu aploksni, bet tai mirklī, kad d'Artanjans pastiepa roku, lai to saņemtu, de Trevils pārsteigts ieraudzīja, ka jauneklis sarāvās kā dzelts, aiz dusmām pietvīka un metās ārā no kabineta, kliegdams:
— Deviņi pērkoni! Šoreiz viņš man neizbēgs!
— Kas tad? — de Trevils jautāja.
— Nu tas zaglis! — d'Artanjans atbildēja. — Nodevējs! — Un projām viņš bija.
— Traks kas traks! — de Trevila kungs nomurmināja. — Ja tikai, — viņš piebilda, — tas nav veikls paņēmiens, kā aizlaisties lapās, redzot, ka nodoms nav izdevies.
IV
ATOSA PLECS. PORTOSA ZOBENA SIKSNA UN ARAMISA MUTAUTIŅŠ
Dusmās kaisdams, d'Artanjans ar trim lēcieniem izdrāzās cauri uzgaidāmajai istabai un izmetās kāpnēs, pa kurām dzīrās no- triekties lejā pa četriem kāpieniem uzreiz, bet te pilnos auļos viņš ar nodurtu galvu uzbrāzās virsū musketierim, kas nupat bija iznācis no de Trevila kunga apartamenta pa sānu durvīm. D'Artanjans ar pieri bija uzgrūdies musketiera plecam, un nācējs skaļi iebļāvās vai drīzāk iekaucās aiz sāpēm.
— Atvainojiet, — d'Artanjans sacīja, grasīdamies skriet tālāk, — atvainojiet, bet es ļoti steidzos.
Tikko viņš bija sasniedzis pirmo kāpņu laukumiņu, dzelžaina roka satvēra viņu aiz zobena siksnas un apturēja.
— Jūs steidzaties! — uzsauca musketieris, bāls kā līķis.—Aiz šī iegansta jūs mani pagrūžat, pasakāt «Atvainojiet!» un domājat, ka ar to pietiek? Ne gluži tā, jaunais cilvēk. Vai tikai jūs neesat iedomājies, dzirdēdams, ka de Trevila kungs šodien parunāja ar mums paskarbāk, ka pret mums var tā izturēties, kā viņš runāja? Tad jūs, jaunais cilvēk, maldāties. Jūs neesat de Trevila kungs.
— Nudien, man tas gadījās netīšām, — atcirta d'Artanjans, pazīdams Atosu, kas atgriezās mājup pēc tam, kad ārsts viņam bija apsējis ievainojumu, — un, tā kā es to nedarīju tīšām, tad pateicu «Atvainojiet!». Man šķiet, ka ar to pietiek. Tagad atkārtoju, un šoreiz tas varbūt jau ir par daudz: goda vārds, es steidzos, ļoti steidzos. Tāpēc laidiet mani vaļā, lūdzu, ļaujiet man doties turp, kurp man jāiet.
— Mans kungs, jūs neesat pieklājīgs, — Atoss sacīja, palaizdams vaļā d'Artanjanu. — Tūlīt redzams, ka jūs esat ieradies no tālienes.
D'Artanjans jau bija nodrāzies trīs četrus pakāpienus zemāk, bet, dzirdēdams Atosa piezīmi, spēji apstājās.
— Pie velna, mans kungs! — viņš izsaucās. — Lai es arī būtu no tālienes, tomēr jūs, es jūs brīdinu, nebūsiet tas, kas man mācīs labu uzvedību.
— Varbūt tomēr, — atbildēja Atoss.
— O, ja man nebūtu tik ļoti jāsteidzas, — d'Artanjans iesaucās, — un ja es nedzītos kādam pakaļ…
— Steidzīgais kungs, mani jūs atradīsiet bez pakaļdzīšanās, vai dzirdat?
— Un kur, lūdzu?
— Pie baskāju karmelītu klostera.
— Cikos?
— Ap divpadsmitiem dienā.
— Labi, ap divpadsmitiem es ieradīšos.
— Pacentieties nelikt man gaidīt. Ceturksni pēc divpadsmitiem es jums, garām skrienot, nogriezīšu ausis.
— Labi! — d'Artanjans atsaucās. — Ieradīšos desmit minūtes pirms divpadsmitiem.
Un viņš metās skriet kā plēsts, cerēdams vēl panākt nepazīstamo, kas savā mierīgajā gaitā nevarētu nekur tālu būt aizgājis.
Bet pie vārtiem Portoss tērzēja ar sargkareivi. Starp abiem tērzētājiem bija neliela sprauga, pa kuru varētu izspraukties viens cilvēks. D'Artanjans cerēja, ka viņam ar to pietiks, un metās uz priekšu, lai kā bulta izšautos cauri. Taču viņš nebija iedomājies par vēju. Tai mirklī, kad viņš atradās starp abiem tērzētājiem, vējš piepūta Portosa garo apmetni un d'Artanjans sapinās tanī. Bez šaubām, Portosam bija dibināts iemesls nešķirties no šīs svarīgās apģērba sastāvdaļas un tādēļ viņš nevis atlaida vaļā apmetņa malu, bet pievilka to ciešāk klāt, tā ka d'Artanjans, aiz Portosa stūrgalvīgās pretošanās izdarījis kādas riņķveidīgas kustības, pilnīgi ieritinājās apmetņa samtā.
Dzirdēdams musketieri lādamies, d'Artanjans gribēja atbrīvoties no apmetņa gūsta un kā akls sāka taustīties pa tā krokām. Vairāk par visu viņš baidījās kaut kā sabojāt jauno zobena siksnu, par kuru jau tikām stāstījuši. Bikli pavērdams acis, viņš ieraudzīja, ka viņa deguns iespiests starp Portosa plecu lāpstiņām, tātad tieši pret zobena siksnu.
Ak vai! Kā vairums šīspasaules lietu, kas spīd tikai no virspuses, arī zobena siksna mirdzēja zeltā tikai priekšpusē, bet aizmugurē tā bija no vienkāršas bifeļa ādas. Portoss bija īsts lie- lībnieks, un, tā kā viņam nebija iespējams iegādāties viscaur ar zeltu izšūdinātu zobena siksnu, tad vismaz puse tai bija tāda. Tā kļūst saprotama saaukstēšanās nepieciešamība un vajadzība nēsāt apmetni.
— Deviņi pērkoni! — iebrēcās Portoss, ar visiem spēkiem pūlēdamies atbrīvoties no d'Artanjana, kas skrabinājās viņam gar muguru. — Vai jūs esat traks, ka tā skrienat virsū cilvēkiem!
— Atvainojiet, — ieteicās d'Artanjans, uzpeldēdams zem milža paduses, — bet es ļoti steidzos, es dzenos kādam pakaļ un …
— Vai jūs acis aizmirstat mājās, kad dzenaties kādam pakaļ? — Portoss jautāja.
— Nē, — d'Artanjans aizvainots atteica, — un, pateicoties savām acīm, es redzu to, ko citi neredz.
Vai nu Portoss saprata, vai nesaprata, bet viņš ļāva vaļu savām dusmām:
— Mans kungs, es jūs brīdinu: ja jūs piesiesieties musketieriem, jūs dabūsiet sukas.
— Sukas! Mans kungs, tas ir par stipru teikts, — atcirta d'Artanjans.
— Tas ir teikts tā, kā pieklājas sacīt vīram, kas pieradis skatīties ienaidniekiem vaigā.
— Skaidrs, es gan zinu, ka muguru jūs nevienam negriežat!
Sajūsmināts par izteikto dzēlību, jauneklis, sirsnīgi smiedamies, devās tālāk.