Kaisdams niknumā, Portoss sakustējās, grasīdamies mesties virsū d'Artanjanam.
— Vēlāk, vēlāk, — tas uzsauca, — kad jums vairs nebūs mugurā apmetnis!
— Tātad pulksten vienos aiz Luksemburgas pils.
— Lai notiek, pulksten vienos, — atbildēja d'Artanjans, iegriezdamies ielas līkumā. Bet ne tanī ielā, pa kuru viņš nupat bija skrējis, ne arī tanī, ko tagad varēja pilnīgi pārskatīt, jauneklis neredzēja neviena cilvēka. Kaut arī nepazīstamais bija gājis lēni, viņš tomēr jau bija paguvis pazust vai arī iegājis kādā mājā. D'Artanjans apjautājās par viņu katram pretimnācējam, aizgāja līdz pārceltuvei, atgriezās pa Sēnas un Sarkanā Krusta ielām — nekā, gluži nekā. Tomēr straujais gājiens viņam nāca par labu tai ziņā, ka, pakāpeniski pierei aprasojot ar sviedriem, sirds viņam kļuva aizvien vēsāka.
Viņš sāka pārdomāt par nesenajiem notikumiem. To bija daudz un visi nelaimīgi. Pulkstenis bija tikko vienpadsmit, bet viņš jau iemantojis de Trevila kunga nelabvēlību, kurš d'Artanjana pēkšņo aiziešanu nevarēja neuzskatīt par nepieklājīgu.
Tālāk — jauneklis bija iepinies divās divkaujās ar diviem cilvēkiem, kuri katrs spēja nogalināt trīs d'Artanjanus, divkaujās ar diviem musketieriem, tātad ar būtnēm, ko tik dziļi cienīja, ka savās domās un sirdī turēja augstāk par visiem citiem.
Stāvoklis bija neapskaužams. Būdams pārliecināts, ka Atoss viņu nogalinās, d'Artanjans par Portosu daudz neraizējās. Tomēr cerība ir pēdējais, kas izdziest cilvēka sirdī, un tā arī d'Artanjans pamazam saka cerēt, ka varētu palikt dzīvs, protams, ar smagiem ievainojumiem pēc abām divkaujām, un tādam gadījumam, pārdomādams par nākotni, strostēja sevi:
«Kas es esmu par nejēgu un lempi! Drošsirdīgajam un nelaimīgajam Atosam tieši tas plecs bija ievainots, kuram es uzdrāzos virsū kā auns. Brīnos vienīgi par to, ka viņš mani nenogalināja uz vietas — viņam uz to bija tiesības: droši vien es sagādāju viņam negantas sāpes. Kas attiecas uz Portosu, — oho! — tas nu bija jocīgāk.»
Jauneklis neviļus iesmējās, bet tad uzreiz paskatījās apkārt, vai viņa šķietami nepamatotie smiekli neaizvaino kādu garāmgājēju.
«Ar Portosu bija jocīgāk, un tomēr arī šeit es izturējos kā nožēlojams karstgalvis. Vai tā nu var bez brīdinājuma mesties virsū cilvēkam un skatīties tam zem apmetņa, lai redzētu to, kā tur nav! Viņš man droši vien būtu piedevis, viņš man būtu piedevis, ja es neierunātos par to nolādēto zobena siksnu. Protams, es izteicos netieši, bet cik dzēlīgi netieši! Esmu sasodīts gaskonis, es vēl dzīšu jokus, pat pekles katlā vārīdamies. D'Artanjan, draudziņ, liec aiz auss,» viņš turpināja pašsarunu, pats par sevi saprotams, draudzīgā noskaņā, «ja tu izkļūsi sveikā no šīm sprukām, kas gan maz ticams, tad turpmāk tev jākļūst daudz goddevīgākam. Tev jāpanāk, lai tevi apbrīno un min par paraugu. Būt laipnam un godbijīgam nenozīmē būt gļēvam. Paskaties uz Aramisu! Aramiss ir pats maiguma un laipnības iemiesojums, bet vai kādam jebkad ir nācis prātā apgalvot, ka Aramiss būtu gļēvulis? Protams, ka nē, un arī es turpmāk gribu ņemt viņu par paraugu. A, tur jau viņš ir!»
Iegrimis monologā, d'Artanjans bija soļojis uz priekšu un nu attapās dažu soļu attālumā no d'Egijonu savrupmājas, un tās priekšā stāvēja Aramiss, jautri sarunādamies ar trim karaļa gvar- distiem. Aramiss arī bija pamanījis d'Artanjanu, bet viņš nespēja aizmirst, ka šī jaunekļa klātbūtnē de Trevila kungs šorīt bija tik nikni ārdījies, un cilvēks, kam bijusi iespēja dzirdēt musketieriem izteiktos pārmetumus, Aramisam nekādā ziņā nebija patīkams, tāpēc viņš izlikās neredzam d'Artanjanu. Turpretī d'Artanjans, uzticīgs saviem nodomiem kļūt par godbijības un laipnības paraugu, tuvojās četriem jaunekļiem un tos sveicināja, dziļi palocīdamies un mīlīgi smaidīdams. Aramiss mazliet palocīja galvu, bet nepasmaidīja. Visi četri tūdaļ pat pārtrauca sarunu.
D'Artanjans nebija tik vientiesīgs, lai neaptvertu, ka ir šeit lieks, bet arī augstāko aprindu manierēs viņš vēl nebija iemanījies un neprata veikli izkļūt no nepatīkamā stāvokļa, kādā nokļūst cilvēks, kas pieiet pie tikko pazīstamiem ļaudīm un_ grib iejaukties sarunā, kura uz viņu neattiecas. Jauneklis pūlējās atrast ieganstu, lai atkāptos, nezaudējot savu cieņu, bet te pēk- šķi ievēroja, ka Aramisam izkritis mutautiņš un viņš, bez šaubām, aiz izklaidības uzminis tam virsū. D'Artanjans nodomāja, ka nu pienācis īstais brīdis, lai izlabotu savu neveiklību: viņš noliecās un, cik vien iespējams laipni smaidīdamas, izvilka mutautiņu no musketiera zābaka apakšas, kaut gan pēdējais cītīgi spieda kāju pie zemes. Pasniegdams Aramisam mutautiņu, d'Artanjans sacīja:
— Man liekas, mans kungs, ka šo mutautiņu jums būtu žēl pazaudēt.
Mutautiņš tiešām bija bagātīgi izšūts un vienā stūrī tam bija kronis un ģerbonis. Aramiss dziļi pietvīka un drīzāk izrāva nekā paņēma mutautiņu no gaskoņa rokām.
— Ehē! — iesaucās viens no gvardistiem. — Vai nu tu, noslēpumainais Aramis, vēl mēģināsi mums iegalvot, ka naidojies ar de Bua-Trasī kundzi, kad šī jaukā dāma ir tik laipna un aizdod tev savus mutautiņus?
Aramiss uzmeta d'Artanjanam tādu skatienu, no kura katrs saprastu, ka ir iemantojis nāvīgu ienaidnieku, bet tad ierunājās parastajā medainajā tonī:
— Jūs maldāties, mani kungi, tas nav mans mutautiņš, un es nezinu, kāpēc šim kungam ienāca prātā pasniegt to tieši man, bet ne kādam no jums. Labākais pierādījums manu vārdu patiesīgumam ir tas, ka mans mutautiņš ir man kabatā.
Pie šiem vārdiem viņš izvilka savu mutautiņu, arī ļoti elegantu, smalka batista mutautu. Batists tanīs laikos gan bija visai dārgs, bet Aramisa mutauts bija bez izšuvumiem un ģerboņa, rotāts vienīgi ar īpašnieka monogrammu.
D'Artanjans vairs neteica ne vārda, jo bija aptvēris savu kļūdu, toties Aramisa draugus liegšanās nepārliecināja, un viens no tiem māksloti nopietni sacīja: