— Ja ir tā, kā tu, dārgais Aramis, apgalvo, tad būšu spiests atprasīt no tevis šo mutautiņu, jo, kā tev zināms, Bua-Trasī ir man tuvs draugs, un es negribu, ka ar viņa sievas lietām kāds lielītos.
— Tu savu prasību neizsaki labi, — Aramiss atbildēja. — Atzīstu, ka būtībā tā ir taisnīga, bet noraidu to formas dēļ, kurā tā ietērpta.
— Patiešām es neredzēju, — bikli iejaucās d'Artanjans, — ka mutautiņš būtu izkritis no Aramisa kunga kabatas. Bet viņš bija uzminis uz tā, un es nodomāju, ka mutautiņš pieder viņam.
— Un jūs maldījāties, mans kungs, — Aramiss salti atteica, negribēdams ņemt vērā d'Artanjana cenšanos izlabot savu vainu. Tad, pievērsdamies tam gvardistam, kas bija nosaucis sevi par Bua-Trasī draugu, turpināja:
— Starp citu, ja es tā labi pārdomāju, mani ar de Bua-Trasī saista ne mazāk sirsnīga draudzība kā tevi, un mutautiņš būtu varējis izkrist tiklab no manas, kā no tavas kabatas.
— Nē, zvēru pie sava goda! — viņa majestātes gvardists iesaucās.
— Tu zvērēsi pie sava goda, un es došu goda vārdu, bet viens no mums acīm redzami melos. Vai zini, Montaran? Vislabāk pārdalīsim to uz pusēm.
— Mutautiņu?
— Jā.
— Lieliski! — iesaucas abi parejie gvardisti. — īsts Zālamana spriedums. Aramis, tu patiešām esi gudrības aka.
Jaunekļi sāka sirsnīgi smieties, un, kā ikvienam skaidrs, ar to viss beidzās. Pēc brīža saruna pārtrūka, trīs gvardisti un musketieris, draudzīgi paspieduši cits citam roku, atvadījās un aizgāja — trīs gvardisti uz vienu, Aramiss uz otru pusi.
«Tagad nu ir pienācis īstais brīdis, lai noslēgtu mieru ar šo cēlo cilvēku,» nodomāja d'Artanjans, kas sarunas beigu daļā bija stāvējis nomaļus. Cildeno jūtu spārnots, viņš tuvojās Aramisam, bet tas nepievērsa viņam nekādu uzmanību un turpināja savu ceļu.
— Mans kungs, — d'Artanjans teica Aramisam, — es ceru, ka jūs mani atvainosiet.
— Atļaujiet, cienītais, jums aizrādīt, — Aramiss viņu pārtrauca, — ka jūs šajā gadījumā nerīkojāties tā, kā smalkjūtīgam cilvēkam pieklātos rīkoties.
— Kā, mans kungs! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs uzskatāt…
— Es uzskatu, ka jus neesat muļķis un, kaut arī esat ieradies no Gaskoņas, tomēr zināt, ka bez iemesla neviens nemin virsū mutautiņam. Piķis un zēvele! Parīze taču nav bruģēta ar batistu.
— Mans kungs, jūs velti pūlaties mani pazemot, — teica d'Artanjans, kurā iedzimtais ķildošanās gars sāka ņemt pārsvaru pār miermīlīgajiem nolūkiem. — Es tiešām esmu ieradies no Gaskoņas, un, ja jums tas ir zināms, tad man nebūs jums jāpaskaidro, ka gaskoņi ir visai neiecietīgi. Reiz atvainojušies kaut vai par izdarītu muļķību, viņi ir pārliecināti, ka jau izdarījuši divreiz vairāk, nekā būtu vajadzējis.
— Mans kungs, to visu es jums sacīju ne lai meklētu ķildu, — Aramiss atbildēja. — Paldies Dievam, es neesmu nekāds rīkļurāvējs un, tā kā musketieris esmu tikai pagaidām, zobenu es cilāju vienīgi nepieciešamības gadījumā un arī tad ar lielu nepatiku, bet šis gadījums ir smags, jo jūs esat kompromitējis dāmu.
— Mēs esam to darījuši, — d'Artanjans atcirta.
— Kā jūs varējāt būt tik neveikls un atdot man mutautiņu?
— Kā jūs varējāt būt tik neveikls un ļaut tam izkrist?
— Mans kungs, es jau teicu un atkārtoju, ka šis mutautiņš neizkrita man no kabatas.
— Tad nu jūs, mans kungs, melojat divreiz, jo es pats ar savām acīm redzēju, ka tas izkrita no jūsu kabatas!
— Ak tad tādā tonī jūs, gaskoņa kungs, sākat runāt! Nu, pagaidiet, es jūs iemācīšu, kā vajag uzvesties!
— Un es jūs aizsūtīšu atpakaļ teikt mesas, abata kungs! Lūdzu, velciet ārā zobenu, un tūlīt pat!
— Nē, lūdzu, mans draugs, vismaz ne šeit. Vai tad jūs neredzat, ka mēs stāvam tieši pretī d'Egijonu savrupmājai, kas pilna ar kardināla spiegiem? Kas man galvos, ka jūs nav uzsūtījis viņa eminence, lai jūs viņam pagādātu manu galvu? Bet es to vērtēju ļoti augsti, varbūt tāpēc, ka tā, man šķiet, lieliski piestāv uz maniem pleciem. Esiet mierīgs, es gribu jūs nogalināt, bet tikai klusībā, kādā slepenā vietā, kur jūs nevarēsiet lielīties ar savu nāvi.
—- Var jau būt, tikai neesiet pārāk pašapzinīgs un ņemiet līdzi savu mutautiņu, vienalga, vai tas jums pieder vai nepieder. Varbūt jums tas drīz noderēs.
— Vai jūs, mans kungs, esat gaskonis? — Aramiss jautāja.
— Jā, un gaskoņi nemēdz aiz piesardzības atlikt satikšanos.
— Es zinu, mans kungs, ka musketieriem piesardzība ir lieka, toties tā nepieciešama baznīcas kalpiem. Tā kā musketieris esmu tikai pagaidām, tad es esmu piesardzīgs. Pulksten divos man būs tas gods gaidīt jūs pie de Trevila kunga mājas. Tur es jums norādīšu divkaujai piemērotu vietu.
Abi jaunekļi atsveicinājās, Aramiss aizgāja pa ielu, kas veda uz Luksemburgas pils pusi, bet d'Artanjans, redzēdams, ka ir jau diezgan vēls, aizsoļoja uz baskāju karmelītu klostera pusi.
«Tur nu vairs nekā nevar grozīt,» viņš pa ceļam apsvēra, «bet vismaz viens mierinājums man paliek: ja arī tikšu nogalināts, tad mani nogalinās musketieris.»
V
KARAĻA MUSKETIERI UN KARDINĀLA KUNGA GVARDISTI
D'Artanjanam Parīzē nebija neviena paziņas. Tāpēc uz divkauju ar Atosu viņš devās bez sekundantiem, nolēmis apmierināties ar pretinieka izvēlētajiem sekundantiem. Starp citu, viņš bija cieši apņēmies, protams, neizrādot nekādu vājumu, izteikt varonīgajam musketierim visus pieļaujamos atvainošanās vārdus, jo baidījās, ka šai divkaujai var būt parastās sekas, kādas piemeklē šādas cīņas, kurās jauns un spēcīgs cilvēks stājas pretī ievainotam un novājinātam: uzveikts viņš divkāršo pretinieka uzvaras gaviles, bet uzvarējis izpelnās nievas par vieglu uzvaru.
Vai nu esam sava piedzīvojumu meklētāja raksturu vāji aprakstījuši, vai arī lasītājs jau būs pamanījis, ka d'Artanjans nebija parasts jauneklis. Tāpēc viņš, gan visu laiku sev iegalvodams, ka nāve ir neizbēgama, tomēr nemaz nebija samierinājies ar to un nedomāja padevīgi nomirt, kā mazāk drosmīgs un apdomīgs cilvēks būtu viņa vietā darījis. D'Artanjans pārdomāja par to cilvēku dažādajiem raksturiem, ar kuriem viņam būs jācīnās divkaujā, un sāka skaidrāk saskatīt savu stāvokli. Ar vaļsirdīgu atvainošanos viņš cerēja iemantot Atosa draudzību, jo šī vīra stingrā seja un cēlā stāja viņam ļoti patika. Atcerēdamies Portosu, viņš iedomājās, ka spēs to iebiedēt, jo varētu visiem pastāstīt par tā zobena siksnu, ja netiktu uz vietas nogalināts, un šis atgadījums, veikli izstāstīts, padarītu Portosu smieklīgu. Beidzot, no uzpūtīgā Aramisa d'Artanjans neko lielu nebaidījās un, pat pieņemot, ka nonāks līdz viņam, bija cieši noņēmies ar viņu tikt galā vai vismaz, cērtot viņam sejā, kā Cēzars bija ieteicis darīt ar Pompeja karavīriem, uz visiem laikiem sagandēt skaistumu, uz kuru Aramiss bija tik lepns.