D'Artanjanā mājoja nesatricināma apņēmība, kas dibinājās uz tēva dotajiem padomiem, no kuriem būtiskākais bija: «Ne no viena nekā nepaciest, izņemot karali, kardinālu un de Trevila kungu.» Un tā nu jauneklis drīzāk lidoja nekā gāja uz baskāju karmelītu Dešo klostera pusi. Tā bija pamesta ēka bez logiem, kurai apkārt pletās neauglīgas pļavas, it kā Prē-o-Klēras [4] filiāle, kur parasti norunāja divkaujas cilvēki, kam maz laika.
Kad d'Artanjans tuvojās nelielajam klajumam, kas pletās klostera pakājē, pulkstenis sita divpadsmit, un Atoss bija viņu gaidījis tikai piecas minūtes. Tātad d'Artanjans bija nevainojami precīzs, un pat visstingrākajam tiesnesim divkauju noteikumos nebūtu iemesla viņam ko pārmest.
Atoss, kam ievainojums vēl nežēlīgi sāpēja, kaut gan de Trevila kunga ārsts bija viņu par jaunu pārsējis, sēdēja uz akmens un gaidīja savu pretinieku mierīgs un cildenas cieņas pilns kā vienmēr. Ieraudzījis d'Artanjanu, viņš piecēlās un paspēra dažus soļus pretī nācējam. Jauneklis savukārt tuvojās, turēdams cepuri rokā tā, ka spalva vilkās pa zemi.
— Mans kungs, esmu paziņojis diviem maniem draugiem, tie būs mani sekundanti, — Atoss sacīja, — bet viņi vēl nav ieradušies. Brīnos, ka viņi kavējas, jo viņi tā nemēdz darīt.
— Man sekundantu nav, — teica d'Artanjans, — jo es tikai vakar ierados Parīzē un vēl ne ar vienu neesmu iepazinies, izņemot de Trevila kungu, kam mani ieteica mans tēvs, jo viņam savā laikā bija tas gods būt de Trevila kunga draugam.
Atoss brīdi padomāja.
— Jūs pazīstat tikai de Trevila kungu? — viņš jautāja.
— Jā, mans kungs, pazīstu tikai viņu.
— Muļķīga padarīšana! — sacīja Atoss, runādams pa pusei sev, pa pusei d'Artanjanam. — Ja nu es jūs nogalināšu, tad izskatīsies, ka es esmu kāds bērnu rijējs!
— Ne gluži tā, mans kungs, — atbildēja d'Artanjans, cienīgi palocīdamies. — Ne gluži tā, jo jūs mani pagodināt, stādamies man pretī divkaujā, kaut gan ievainojums jūs droši vien stipri apgrūtina.
— Ļoti apgrūtina, goda vārds, un jūs man sagādājāt velnišķīgas sāpes, nevaru noliegt. Bet es ņemšu zobenu kreisajā rokā, tā es daru vienmēr līdzīgos gadījumos. Nedomājiet, ka es jums tādā veidā parādīšu kādu žēlastību, jo es vienlīdz precīzi rīkojos ar abām rokām. Jums tas nāks pat par ļaunu, jo kreilis vienmēr sagādā grūtības, ja pretinieks nav uz to sagatavojies. Man žēl, ka jau agrāk nepaguvu jums paziņot šo apstākli.
— Mans kungs, — d'Artanjans, atkal palocīdamies, sacīja,
— jūs esat ārkārtīgi laipns, par ko esmu jums dziļi atzinīgs.
— Jūs mani mulsināt, — Atoss atturīgi atteica. — Lūdzu, labāk runāsim par ko citu, ja tas jums nav nepatīkami. Jā, sasodīts, jūs gan sagādājāt man sāpes! Plecs man vēl tagad svilst.
— Ja jūs atļautu … — d'Artanjans bikli ieteicās.
— Ko, mans kungs?
— Man ir kāda brīnumziede ievainojumu dziedināšanai, tās recepti dabūju no savas mātes, un pats esmu šo ziedi pārbaudījis.
— Un tad?
— Esmu pārliecināts, ka ilgakais trijās dienas šī ziede jus izdziedinātu, un pēc trim dienām, kad jūs būtu vesels, tad, mans kungs, es joprojām uzskatītu par lielu pagodinājumu krustot ar jums zobenus.
D'Artanjans pateica šos vārdus ar tādu vienkāršību, kas darīja godu viņa augstsirdībai, nedodot iemeslu apšaubīt viņa drosmi.
— Dieva vārds, šis priekšlikums man patīk, — Atoss sacīja,
— ne jau tāpēc, ka gribētu to pieņemt, bet no tā pa lielu gabalu dveš īsts muižnieka cildenums. Tā runāja un rīkojās Kārļa Lielā laika varoņi, kuru pēdās vajadzētu sekot katram kavalierim. Diemžēl mēs vairs nedzīvojam lielā imperatora laikos. Mēs dzīvojam kardināla kunga laikā, un pēc trim dienām mūsu noslēpums, lai arī cik rūpīgi mēs to glabātu, kļūtu citiem zināms. Zināmi ļaudis jau būtu uzoduši, ka mēs esam norunājuši cīnīties divkaujā, un mums to izjauktu. Bet kur tad palikuši mani blandoņas, vai viņi nemaz nenāks?
— Mans kungs, ja jūs steidzaties, — d'Artanjans teica Ato- sam tikpat vienkārši, kā mirkli iepriekš bija piedāvājis atlikt divkauju uz trim dienām, — ja jūs steidzaties un jums labpatīk izbeigt ar mani tūlīt, tad, lūdzu, nekautrējieties.
— To nu jūs atkal pateicāt lieliski, — Atoss atzinīgi pamāja ar galvu d'Artanjanam. — Tie ir ne tikai gudra, bet arī augstsirdīga cilvēka vārdi. Mans kungs, man patīk tādi cilvēki kā jūs, un, ja mēs viens otru nenogalināsim, tad man vēlāk būs ļoti patīkami ar jums patērzēt. Lūdzu, pagaidīsim manus draugus, laika man ir diezgan, un tā būs piedienīgāk. A, man liekas, tur jau viens nāk!
Tiešām, Vožirāra ielas galā parādījās milzīgais Portosa stāvs.
— Kā? — d'Artanjans iesaucās. — Jūsu pirmais sekundants ir Portosa kungs?
— Jā. Vai jums pret to kādi iebildumi?
— Nē, nē.
— Un tur jau ir arī otrais.
D'Artanjans pagriezās uz to pusi, kur bija norādījis Atoss, un ieraudzīja Aramisu.
— Kā? — d'Artanjans iesaucās, un viņa balsī izskanēja vēl lielāka izbrīna nekā pirmo reizi. — Jūsu otrais sekundants ir Aramisa kungs?