— Protams. Vai tad jūs nezināt, ka mūs nekad neredz citu bez cita un ka mūs gan musketieru, gan gvardistu vidū, gan galmā, gan pilsētā dēvē par Atosu, Portosu un Aramisu vai trim nešķiramajiem? Bet jūs gan tikai nupat esat ieradies no Daksas vai Po…
— No Tarbas, — d'Artanjans paskaidroja.
— Jums ir piedodams nezināt šos sīkumus, — Atoss sacīja.
— Goda vārds, jūs esat iesaukti pareizi, — teica d'Artanjans, — un, ja arī notikums ar mani sacels kādu ievērību, tad vismaz tas pierādīs, ka jūsu draudzība nav dibināta uz pretišķībām.
Pa to laiku bija pienācis Portoss. Ar roku pamājis sveicienu Atosam, viņš pievērsās d'Artanjanam un sastinga aiz brīnumiem.
Starp citu, piezīmēsim, ka zobena siksnu viņš bija pārmainījis un apmetni noņēmis.
— Hei, kas tad tas?
— Ar šo kungu es cīnīšos divkaujā, — Atoss paskaidroja, norādīdams uz d'Artanjanu un ar to pašu rokas mājienu sveicinādams viņu.
— Es ari, — Portoss sacīja.
— Bet tikai pulksten vienos, — d'Artanjans piebilda.
— Un es arī cīnīšos ar šo kungu, — teica Aramiss, pienākdams klāt.
— Bet tikai pulksten divos, — d'Artanjans tikpat mierīgi sacīja.
— Teic, Atos, kāpēc tu viņu izaicināji uz divkauju? — Aramiss jautāja.
— Goda vārds, man tas nav visai skaidrs. Viņš uzgrūdās uz mana ievainotā pleca. Un tu, Portos?
— Pie joda, es viņu izaicināju tāpēc, ka izaicināju, — Portoss pietvīkdams atcirta.
Atoss, kam nekas nepagāja garām nepamanīts, ievēroja, ka gaskoņa lūpām pārslīdēja ironisks smīns.
— Mums iznāca domstarpības tualetes jautājumos, — jauneklis sacīja.
— Un tu, Aramis? — Atoss jautāja tālāk.
— Es cīnīšos dēļ nesaprašanās kādā teoloģijas jautājumā, — atbildēja Aramiss, ar zīmēm lūgdams d'Artanjanam, lai tas neizpauž patieso divkaujas iemeslu.
Atoss redzēja, ka d'Artanjana lūpās otrreiz pavīdēja smaids.
— Patiešām? — Atoss vēlreiz iejautājās.
— Jā, mēs nebijām vienis prātis par kādu vietu svētā Augustīna rakstos, — gaskonis atbildēja.
— Patiesi gudrs cilvēks, — Atoss nomurmināja.
— Mani kungi, kad nu jūs visi esat šeit sapulcējušies, — d'Artanjans ierunājās, — atļaujiet man jūsu priekšā atvainoties.
Pie vārda «atvainoties» Atosa piere sadrūma, pār Portosa lūpām pārslīdēja nicīgs smīns, bet Aramiss noraidoši papurināja galvu.
— Mani kungi, jūs mani pārprotat, — d'Artanjans turpināja, paceldams galvu, ko tieši tobrīd apspīdēja saules stars, zeltīdams viņa smalkos un drosmīgos sejas vaibstus. — Lūdzu mani atvainot tai gadījumā, ja es nespētu sniegt gandarījumu jums visiem trim, jo Atosa kungam ir tiesības pirmām mani nogalināt, un līdz ar to ļoti mazinās Portosa kunga iespēja gūt no manis gandarījumu, bet jums, Aramisa kungs, nav gandrīz tikpat kā nekādu izredžu. Mani kungi, es atkārtoju: atvainojiet mani, bet tikai tāpēc. Un tagad —- sāksim!
Pie šiem vārdiem d'Artanjans bezbailīgi izvilka zobenu no maksts.
Jaunajam gaskonim asinis sakāpa galvā, šai mirklī viņš būtu ar mieru ar atvāztu zobenu rokā stāties pretī visiem karaļvalsts musketieriem tāpat, kā pašreiz bija nostājies pretī Atosam, Por- tosam un Aramisam.
Bija ceturksnis pāri divpadsmitiem. Saule stāvēja tieši virs galvām, un divkaujai izvēlētā vieta atradās pašā svelmē.
— Ir ļoti karsti, — teica Atoss, ari izvilkdams zobenu, — bet es nevaru novilkt vamzi, jo vēl nupat jutu, ka mana brūce asiņo, un es baidos, ka manu pretinieku varētu mulsināt asinis, kuras viņš nav izlējis.
— Tas tiesa, — d'Artanjans sacīja, — un varu jums apgalvot, ka vienmēr skatīšos ar nožēlu uz tik drošsirdīga muižnieka asinīm, vienalga, vai tās būs izlējis kāds cits vai es pats. Tāpēc es arī nevilkšu nost vamzi.
— Pietiek apmainīties ar laipnībām, — teica Portoss. — Neaizmirstiet, ka arī mēs gaidām savu kārtu.
— Runājiet tikai savā vārdā, kad sakāt tamlīdzīgas muļķības, — Aramiss viņu pārtrauca. — Kas attiecas uz mani, tad es uzskatu, ka abi kungi izsakās lieliski un viņu vārdi ir divu muižnieku cienīgi.
— Mans kungs, esmu jūsu rīcībā, — teica Atoss, nostādamies savā vietā.
— Gaidīju tikai jūsu norādījumu, — sakrustodams ar viņu zobenus, atbildēja d'Artanjans.
Bet, tikko abi zobeni saskardamies bija nošķindējuši, aiz klostera stūra parādījās viņa eminences gvardistu nodaļa, ko komandēja de Zisaka kungs.
— Kardināla gvardisti! — Portoss un Aramiss reizē iesaucās. — Zobenus makstīs, kungi, zobenus makstīs!
Bet jau bija par vēlu. Abi duelanti bija ieraudzīti tādā pozā, ka par viņu nodomu vairs nevarēja šaubīties.
— Holā! — uzsauca Zisaks, tuvodamies viņiem un pamādams saviem ļaudīm, lai tie seko. — Hē, musketieru kungil Tātad jūs te sarunājat divkaujas! Un kā paliek ar ediktiem?
— Jūs, gvardistu kungi, esat pārāk laipni, — Atoss pikti atteica, jo Zisaks bija viens no aizvakardienas uzbrucējiem.—Varu jums galvot, ka mēs netraucētu jums cīnīties, ja kaut kur jūs ieraudzītu. Tāpēc ļaujiet arī mums brīvi rīkoties, un jūs bez pūlēm gūsiet patikšanu.
— Kungi, diemžēl man jāpaziņo, ka tas ir gluži neiespējami, — Zisaks atbildēja. — Pienākumu mēs turam augstāk par visu. Tāpēc, lūdzu, bāziet zobenus makstīs un sekojiet mums.
— Mans kungs, mēs ar lielāko prieku sekotu jūsu laipnajam uzaicinājumam, — izsmējīgi atdarinādams Zisaka toni, sacīja Aramiss, — ja tas būtu no mums atkarīgs, bet diemžēl tas ir neiespējami: de Trevila kungs ir mums to aizliedzis. Tāpēc ejiet savu ceļu, tas ir vislabākais, ko varat darīt.
Šī zobgalība saniknoja Zisaku.
— Ja jūs mums neklausīsiet, tad mēs jums uzbruksim, — viņš brīdināja.
— Viņu ir pieci, — Atoss pusbalsī teica, — un mēs esam tikai trīs. — Mūs atkal sakaus, un mums šeit būs jāmirst, jo es jums paziņoju: uzvarēts es kapteiņa acīs vairs nerādīšos.
Atoss, Portoss un Aramiss sastājās ciešāk kopā, bet Zisaks steidzās izkārtot savus ļaudis.