Tur nonācis, katrs varēja redzēt un atskārst šis kņadas iemeslu.
Kāds jauneklis… Mēģināsim ar dažiem spalvas vilcieniem uzmest viņa portretu: iedomājieties donu Kihotu astoņpadsmit gadus vecu, donu Kihotu bez bruņām, bez bruņu krekla un gūžu aizsega, ģērbušos izbalējušā vilnas vamzī, kura zilums ieguvis nenotveramu nokrāsu starp tumšsarkanu un debeszilu. Seja garena, āda tumša; izcili vaigu kauli, kas norāda uz viltību; ārkar- tīgi attīstīti žokļu muskuļi — nemaldīga zīme, pēc kuras uzreiz var pazīt gaskonieti, pat ja tam nav galvā berete, bet mūsu jauneklis nēsāja bereti, izrotātu ar kaut ko līdzīgu spalvai; skatiens vaļsirdīgs un saprātīgs; deguns līks, toties smalki veidots; augumā viņš ne īsti jaunietis, ne nobriedis vīrs. Maz pieredzējis cilvēks varētu viņu uzskatīt par fermera dēlu, kas devies ceļojumā, ja vien jauneklim ādas portupejā nebūtu garš zobens, kas kulstījās gar sava īpašnieka stilbiem, kad viņš gāja kājām, un uzbužināja zirgam spalvu, kad viņš jāja.
Jebšu mūsu jauneklim bija zirgs, turklāt tik ievērojams, ka tas arī tika ievērots. Tas bija divpadsmit līdz četrpadsmit gadus vecs dzeltens Bearnes kleperis; aste tam bija gauži plāna, toties kāju skrumšļi pietūkuši. Soļodams viņš nokāra galvu zemu jo zemu, tā ka jātniekam nevajadzēja pievilkt laužņus, un tomēr ādenieks vēl spēja vienā dienā veikt savus astoņus ljē. Diemžēl zirga neparastā spalvas krāsa un neveiklā gaita pilnīgi aizsedza viņa labās īpašības, tāpēc laikmetā, kad jau katrs prata vērtēt zirgus, minētā klepera ierašanās Mengā, kur tas bija iejājis pa Božansī vārtiem apmēram pirms ceturtdaļstundas, modināja vispārēju ievērību, un ēna krita arī uz pašu jātnieku.
Jaunais d'Artanjans (tā sauca mūsu donu Kihotu, kas sēdēja savas Rosinantes mugurā) vispārējo ievērību izjuta jo sāpīgāk tāpēc, ka ļoti labi apzinājās, cik smieklīgam viņam vajag izskatīties šāda zirga mugurā, kaut arī viņš bija lielisks jātnieks. Tāpēc arī viņš bija smagi nopūties, pieņemdams sava tēva vecā d'Artanjana kunga dāvanu. Dēls zināja, ka šāds zirgs ir vērts augstākais divdesmit livru; toties vārdi, ar kuriem dāvana tika sniegta, bija nesamaksājami.
— Mans dēls, — vecais Gaskoņas muižnieks bija sacījis be- arniešu izloksnē, no kuras Indriķis IV nekad nebija varējis atradināties, — mans dēls, šis zirgs ir nācis pasaulē tava tēva mājās pirms trīspadsmit gadiem un visu laiku mums uzticīgi kalpojis, tāpēc tev vajag viņu mīlēt. Nekad nepārdod viņu, ļauj viņam mierīgi un godīgi nobeigties aiz vecuma. Un, ja tev kādreiz nāktos ar viņu doties karagājienā, izturies pret viņu saudzīgi, tāpat kā tu izturētos pret vecu kalpotāju. Galmā, ja tev būs tas gods tikt pieņemtam galmā, — vecais d'Artanjana kungs turpināja, — uz ko gan tavas dzimtas senā dižciltība tev dod tiesības, sevis paša un savu tuvinieku dēļ turi cieņā savu muižnieka vārdu, ko tavi senči godam valkājuši vairāk nekā piecsimt gadu. Ar taviem tuviniekiem es domāju tavus radus un draugus. Nekad nekā nepaciet ne no viena, atskaitot kardināla kungu un karali. Tikai ar drosmi, liec vērā, vienīgi ar savu drosmi dižciltīgs cilvēks šodien var izlauzt sev ceļu. Kas nodreb kaut mirkli, varbūt palaiž garām izdevību, ko tieši tai mirklī viņam sniedz laimes māte. Tu esi jauns, tev jābūt drošsirdīgam aiz diviem iemesliem: pirmkārt, tāpēc ka tu esi gaskonietis, otrkārt, — tu esi mans dēls. Nevairies nejaušību un meklē piedzīvojumus. Esmu tev licis iemācīties veikli rīkoties ar zobenu; tev ir dzelzs muskuļi un tēraudciets tvēriens. Duelējies pie katras izdevības, jo vairāk tāpēc, ka divkaujas ir aizliegtas un vajadzīga divreiz lielāka drosme, lai cīnītos divkaujā. Man nav, mans dēls, nekā cita, ko tev dot, kā tikai piecpadsmit ekiji, mans zirgs un padomi, kurus tu nupat dzirdēji. Tava māte tam pievienos brīnumziedes recepti, ko viņa dabūjusi no kādas čigānietes; ar šo ziedi var sadziedināt katru ievainojumu, kas nav skāris pašu sirdi. Liec to visu lietā un dzīvo laimīgs ilgus gadus. Varu vēl piebilst tikai vienu, proti, norādīt uz labu piemēru; ne uz sevi, jo es galmā nekad neesmu bijis, piedalījies esmu tikai ticības karos kā brīvprātīgais. Gribu tev pastāstīt par de Trevila kungu, kas agrāk bija mans kaimiņš un kam bija tas gods bērnībā rotaļāties ar mūsu karali Ludviķi XIII — lai Dievs dāvā viņam ilgu mūžu! Reizēm viņu rotaļas izvērtās par īstām kaujām, un šajās kaujās karalis ne vienmēr bija stiprākais. Saņemtie belzieni iedvesa karalim cieņu un draudzības jūtas pret de Trevila kungu. Pirmo reizi iebraucis Parīzē, de Trevila kungs cīnījās ar citiem piecas reizes; pēc nelaiķa karaļa nāves līdz jaunā karaļa pilngadībai, neskaitot karus un aplenku- mus, septiņas reizes un kopš karaļa pilngadības līdz šai dienai varbūt simt reižu! Ne velti viņš par spīti ediktiem, pavēlēm un rīkojumiem tagad ir musketieru kapteinis, cēzariskā leģiona priekšnieks, kuru karalis vērtē ļoti augstu un no kura bīstas pat kardināla kungs. Un katram zināms, ka viņš gan maz no kā bīstas. Turklāt de Trevila kungs saņem gadā desmit tūkstoš ekiju, tātad viņš ir varens lielkungs. Viņš iesāka savu gaitu tāpat kā tu. Aizej pie viņa ar šo vēstuli, seko viņa piemēram un rīkojies tāpat kā viņš.
Pēc šiem vārdiem vecais d'Artanjana kungs apjoza dēlam savu zobenu, maigi noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem un deva savu svētību.