Выбрать главу

Šā mirkļa d'Artanjanam pietika, lai izšķirtos: šis bija viens no tādiem notikumiem, kas izšķir visu cilvēka mūžu. Jauneklim vajadzēja izvēlēties starp karali un kardinālu un, ko viņš tagad izvēlēsies, pie tā būs jāpaliek. Cīnīties nozīmēja nepaklausīt liku­mam, nozīmēja riskēt ar savu galvu, nozīmēja uzreiz iemantot sev par ienaidnieku ministru, kas bija varenāks par pašu karali. Jauneklis visu to aptvēra vienā mirklī, un viņam par godu jāat­zīst, ka viņš ne sekundi nešaubījās. Pievērsdamies Atosam un viņa biedriem, d'Artanjans sacīja:

—   Kungi, atļaujiet man jūs pārlabot. Jūs teicāt, ka jūsu ir tikai trīs, bet man šķiet, ka mēs esam četri.

—  Jūs taču neesat musketieris, — Portoss iebilda.

—  Tas ir tiesa, — d'Artanjans piekrita, — man nav muske­tiera apģērba, tomēr savā sirdī es esmu musketieris. Es to jūtu, mans kungs, un no tā es vados.

—  Jaunekli, taisieties, ka tiekat projām, — uzsauca Zisaks, kas pēc d'Artanjana kustībām un sejas izteiksmes, bez šaubām, bija uzminējis viņa nodomu. — Jūs varat aiziet, mums nav iebil­dumu. Glābjiet savu ādu! Pasteidzieties!

D'Artanjans nekustējās no vietas.

—  Jūs patiesi esat krietns puisis, — sacīja Atoss, spiezdams viņam roku.

—   Drīzāk, drīzāk! Izšķirieties! — Zisaks mudināja.

—  Pasteigsimies, — sacīja Portoss un Aramiss, — mums kaut kas jāizlemj.

—  Jaunais cilvēk, jūs esat ļoti augstsirdīgs, — Atoss jūsmoja.

Taču visiem trim musketieriem radīja bažas tas, ka d'Artan­jans bija ļoti jauns, viņi domāja, ka tam trūkst pieredzes.

—  Mēs tomēr būsim tikai trīs, turklāt viens no tiem ievainots, un vēl šis jauneklis, gandrīz vēl zēns, bet sacīs, ka mēs esam bijuši četri, — Atoss teica.

—   Jā, bet atkāpties! — iesaucās Portoss.

—   Tas ir neiespējami, — Atoss sacīja.

D'Artanjans saprata viņu vilcināšanās cēloni.

—  Kungi, pārbaudiet mani, — viņš sacīja. — Zvēru pie sava goda, ka neaiziešu no šejienes, ja mēs tiksim uzvarēti.

—   Kā jūs sauc, drošsirdīgais jaunekli? — Atoss jautāja.

—   D'Artanjans.

—   Lai notiek: Atos, Portos, Aramis un d'Artanjan, uz priekšu! — iesaucās Atoss.

—   Kungi, vai jums beidzot labpatiks ko izlemt? — Zisaks jau­tāja trešo reizi.

—   Kungs, esam jau izlēmuši, — Atoss atbildēja.

—   Un kāds ir jūsu nodoms? — Zisaks jautāja tālāk.

—   Mums būs tas gods uzbrukt jums, — atbildēja Aramiss, ar vienu roku paceldams cepuri, ar otru izraudams zobenu no maksts.

—  Tā, jūs pretosieties! — Zisaks iesaucās.

—   Sasodīts! Vai jūs par to šaubījāties?

Deviņi pretinieki metās cits citam virsū nikni, tomēr ar zināmu apdomu.

Atoss cīnījās ar kardināla favorītu Kaīsaku, Portoss ar Bikarā un Aramisam stājās pretī veseli divi kardināla gvardisti.

D'Artanjana pretinieks iznāca pats Zisaks.

Jaunajam gaskonim sirds krūtīs dauzījās kā putns krātiņā nevis aiz bailēm, — paldies Dievam, no tām nebija ne ēnas, — bet aiz cīņas degsmes. Viņš cīnījās kā saniknots tīģeris, šaudīda­mies apkārt savam pretiniekam, reižu desmit mainīdams taktiku un vietu. Zisaks bija, kā tolaik mēdza sacīt, «zobena cienītājs», viņam bija liela pieredze. Un tomēr viņš tikai ar lielām pūlēm aizsargājās pret savu lunkano un kustīgo pretinieku, kas ik brīdi atkāpās no pieņemtajiem noteikumiem, uzbrukdams viņam no vi­sām pusēm un tai pašā laikā veikli atgaiņādamies kā cilvēks, kas vērīgi sargā savu ādu.

Galu galā Zisaks zaudēja pacietību. Sašutis, ka netiek galā ar pretinieku, ko bija uzskatījis par zēnu, viņš iekaisa un sāka aiz­vien biežāk kļūdīties. D'Artanjanam pieredzes trūka, toties viņš bija pamatīgi iekalis teoriju un nu divkāršoja kustību straujumu. Nolēmis beidzot satriekt pretinieku, Zisaks straujā izklupienā zvēla briesmīgu cirtienu, bet d'Artanjans to veikli atvairīja, un, kamēr Zisaks paguva izslieties taisni, jaunais gaskonis, izslīdējis kā čūska zem viņa zobena asmens, iegrūda savu zobenu viņa ķer­menī. Zisaks nogāzās gar zemi kā pelavu maiss.

Tad d'Artanjans strauji pārlaida nemierpilnu skatienu pār kau­jas lauku.

Aramiss jau bija nogalinājis vienu savu pretinieku, toties otrs viņam neatlaidīgi uzbruka. Tomēr Aramiss bija diezgan labā stā­voklī un vēl varēja aizsargāties.

Bikarā un Portoss sirdīgi cīnījās. Portoss bija saņēmis dūrienu rokā, Bikarā gūžā, tomēr ne viens, ne otrs ievainojums nebija no­pietns, un abi pretinieki cilāja zobenus aizvien negantāk.

Kaīsaks no jauna bija ievainojis Atosu, kas acīm redzami kļuva aizvien bālāks, taču neatkāpās ne soli. Tikai zobenu viņš bija paņēmis otrā rokā un tagad cīnījās ar kreiso.

Pēc tanīs laikos pieņemtajiem divkauju noteikumiem d'Artan­jans drīkstēja iet kādam palīgā. Vērodams, kuram biedram vaja­dzīga palīdzība, viņš uztvēra Atosa skatienu. Tas bija ārkārtīgi daiļrunīgs. Atoss drīzāk mirtu nekā sauktu palīgā, bet viņš varēja skatīties un ar skatienu lūgt atbalstu. D'Artanjans to saprata, ar milzīgu lēcienu metās viņiem klāt un, uzbrukdams Kaīsakam no sāniem, uzsauca:

—   Griezieties šurp, gvardista kungs! Es jūs nogalināšu!

Kaīsaks pagriezās. Palīdzība bija pienākusi pēdējā brīdī.

Atoss, ko bija saturējusi vienīgi pārcilvēciskā vīrišķība, noslīga uz ceļgala.

—   Nolādēts! — viņš iesaucās. — Jaunekli, es jūs lūdzu, tikai nenogaliniet viņu, man ar viņu jānoslēdz veci rēķini, kad būšu atveseļojies. Tikai atbruņojiet viņu, izsitiet no rokas zobenu. Tāl Lieliski! — redzēdams, kā aizlido pa gaisu kādas pēdas divdesmit Kaīsaka zobens, Atoss uzgavilēja.

D'Artanjans un Kaīsaks reizē metās pakaļ zobenam: viens, lai to dabūtu atpakaļ, otrs — lai to aizkavētu. D'Artanjans bija veiklāks un, piesteidzies pirmais, uzlika uz zobena kāju.

Tad Kaīsaks pieskrēja pie gvardista, ko Aramiss bija nogali­nājis, paķēra viņa ieroci un gribēja atgriezties pie d'Artanjana, bet ceļā sastapa Atosu. īsajā pārtraukumā, ko d'Artanjans viņam bija sagādājis, Atoss atvilka elpu un dzīrās atkal pats stāties cīņā, jo baidījās, ka jaunais, gaskonis varētu nogalināt viņa ienaidnieku.