D'Artanjans saprata, ka būtu nepieklājīgi neļaut Atosam tā rīkoties. Un tiešām, pēc dažām sekundēm Kaīsaks krita: Atosa zobens bija viņam ieurbies kaklā.
Tai pašā mirklī Aramiss pielika zobena smaili savam gar zemi notriektajam pretiniekam pie krūtīm un piespieda viņu izlūgties žēlastību.
Atlika vēl Portoss un Bikarā. Portoss visvisādi ālējās, jautāja pretiniekam, cik, pēc viņa domām, varētu būt pulkstenis, un apsveica ar rotu, ko nesen Bikarā brālis bija dabūjis Navarā. Taču ar šādām zobgalībām Portoss nekā nepanāca, jo Bikarā bija viens no tiem dzelžainajiem vīriem, kuri krīt tikai miruši.
Un tomēr bija laiks beigt. Varēja ierasties sardze un apcietināt visus divkaujas dalībniekus, gan' ievainotos, gan veselos, gan karaļa, gan kardināla piekritējus. Atoss, Aramiss un d'Artanjans sastājās ap Bikarā un uzaicināja viņu padoties. Viens pret visiem, turklāt ievainots gūžā, Bikarā atteicās. Zisaks, atbalstījies uz elkoņa, uzsauca, lai viņš padodas. Bet Bikarā tāpat kā d'Artanjans bija gaskonis, viņš izlikās kurls un tikai pasmējās. Cīņu turpinādams, viņš starp diviem izklupieniem paguva ar zobena smaili norādīt uz kādu vietu zemē un, parodējot kādu Bībeles pantu, sacīja:
— Se mirs Bikarā, vienīgais no visiem, kas bija ar viņu.
— Bet viņi ir četri pret tevi vienu. Beidz, es tev pavēlu!
— Ja tu man pavēli, tas ir kas cits, — Bikarā teica. — Tu esi mans brigadieris, man tevi jāklausa.
Atlēcis atpakaļ, viņš pret ceļgalu salauza savu zobenu, lai tas nebūtu jāatdod, gabalus pārmeta pār klostera mūri un, svilpodams kādu kardinālistu dziesmas meldiju, sakrustoja rokas uz krūtīm.
Drosme tiek cienīta vienmēr, pat ja to izpauž ienaidnieks. Musketieri ar zobeniem sveicināja Bikarā un tad iebāza tos makstīs. D'Artanjans sekoja viņu piemēram un tad ar Bikarā palīdzību, kurš vienīgais bija palicis kājās, aiznesa uz klostera lie- venēm Zisaku, Kaīsaku un to no Aramisa pretiniekiem, kurš bija tikai ievainots. Ceturtais, kā jau sacījām, bija beigts. Paraustījuši zvanu pie klostera durvīm, gluži apreibuši aiz prieka, viņi devās uz de Trevila kunga savrupmāju, nesdami līdzi četrus zobenus no pieciem.
Saķērušies rokrokā, viņi soļoja, aizņemdami visu ielas platumu, un aicināja līdzi katru musketieri, ko sastapa ceļā, tā ka beidzot iznāca vesels uzvaras gājiens. D'Artanjana sirds pukstēja līksmi un laimīgi, viņš gāja starp Atosu un Portosu, sirsnīgi apskāvis abus.
— Ja es arī vēl neesmu musketieris, — viņš sacīja saviem jaunajiem draugiem, pārkāpdams de Trevila kunga mājas slieksni, — tad vismaz esmu uzņemts par mācekli, vai ne?
VI
VIŅA MAJESTĀTE KARALIS LUDVIĶIS TRĪSPADSMITAIS
Notikums sacēla lielu troksni. De Trevila kungs skaļi rāja savus musketierus un klusītēm apsveica viņus. Nedrīkstēja zaudēt laiku, vajadzēja nekavējoties ziņot par notikušo karalim, un tādēļ de Trevila kungs steidzās uz Luvru. Bet bija jau par vēlu: karalis bija ieslēdzies ar kardinālu, un de Trevila kungam tika pateikts, ka viņa majestāte strādājot un pašreiz nevarot pieņemt. Vakarā de Trevila kungs ieradās pilī, kad karalis spēlēja kārtis. Karalis laimēja, un, tā kā viņa majestāte bija ļoti skops, tad laimests sagādāja viņam lielisku garastāvokli. Jau iztālēm ieraudzījis Trevilu, karalis viņam uzsauca:
— Nāciet šurp, kapteiņa kungs, nāciet šurp, lai es jūs norāju. Vai jūs zināt, ka viņa eminence bija ieradies pie manis sūdzēties par jūsu musketieriem, un turklāt viņš tā uztraucās, ka šovakar ir sasirdzis. Nudien, tie jūsu musketieri ir tīrie velni, īstie karātavu putni!
— Nē, jūsu augstība, — Trevils protestēja, no karaļa pirmajiem vārdiem nojautis stāvokli, — tieši pretēji, viņi ir lāga radījumi, maigi kā jēri un, varu galvot, viņiem piemīt tikai viena vēlēšanās: izvilkt zobenu no maksts, vienīgi kalpojot jūsu majestātei. Bet ko lai dara: kardināla kunga gvardisti nemitīgi meklē strīdu ar viņiem, un nabaga jaunekļi ir spiesti aizsargāties, kaut vai lai uzturētu sava pulka godu.
— Klausieties, de Trevila kungs! — karalis iesaucās. — Paklausieties! Jūs izsakāties tā, it kā runātu par kādu reliģisku apvienību! Nudien, mīļais kaptein, manī mostas vēlēšanās atņemt jums kapteiņa pakāpi un piešķirt to de Semro jaunkundzei, ko esmu apsolījis iecelt par klostera priekšniecj. Bet nedomājiet, ka es jums tā vienkārši ticēšu. De Trevila kungs, mani sauc par Lud- viķi Taisnīgo, un tūlīt mēs par to pārliecināsimies.
— Tieši tāpēc, ka paļaujos uz jūsu taisnīgumu, majestāte, es pacietīgi un mierīgi gaidīšu jūsu majestātes lēmumu.
— Pagaidiet vien, pagaidiet, — karalis sacīja, — es jums nelikšu ilgi gaidīt.
Tiešām, spēles veiksme mainījās, karalis sāka zaudēt laimēto, un viņam nebija nekas pretī atrast ieganstu, lai — lūdzu, piedodiet mums šo izteicienu — aizlavītos. Tātad karalis pēc brīža piecēlās un, bāzdams kabatā naudu, kas atradās viņa priekšā uz galda un kuras lielākā daļa bija laimēta, sacīja:
— Vjevil, sēdieties manā vietā, man jāpārrunā ar de Trevila kungu kaut kas svarīgs. Ā, te man bija astoņdesmit luidoru. Lieciet galdā tikpat daudz, lai zaudētājiem nebūtu jāsūrojas. Taisnīgums stāv pāri visam.
Tad viņš pievērsās de Trevila kungam un, kopā ar to iedams uz loga pusi, turpināja:
— Mans kungs, jūs apgalvojat, ka viņa eminences gvardisti uzsākuši ķildu ar jūsu musketieriem?
— Jā, jūsu augstība, kā jau vienmēr.
— Kā tad tas viss norisinājies? Pastāstiet! Jo jūs, dārgais kaptein, zināt, ka tiesnesim jāuzklausa abas puses.
— Ak Dievs! Tas viss norisinājies pavisam vienkārši un dabiski. Trīs mani labākie karavīri, kurus jūsu majestāte vārda pēc pazīst un kuru padevību vairākkārt esat atzinīgi novērtējuši, tāpēc ka viņiem kalpošana karalim ir sirdslieta, — tātad trīs mani labākie karavīri, Atoss, Portoss un Aramiss, gribējuši doties pastaigā kopā ar kādu jaunu Gaskoņas muižnieka dēlu, ko es šo pašu rītu biju viņiem ieteicis. Ja nemaldos, viņi bija nodomājuši iet uz Senžermēnu un norunājuši satikties pie baskāju karmelītu klostera. Pēkšņi te uzradušies de Zisaka kungs ar Kaīsaka un Bikarā kungiem un vēl diviem gvardistiem, protams, ne bez ļauna nolūka pārkāpt ediktus, jo kādēļ gan citādi viņi būtu tik lielā skaitā.