— Jā, jā, jūs pavedināt mani uz domām, ka viņi paši būs gribējuši duelēties, — karalis sacīja.
— Es to neapgalvoju, bet jūsu majestāte var pats apsvērt: kādā nolūkā pieci apbruņojušies vīri var ierasties tik pamestā vietā kā baskāju karmelītu klosteris.
— Jā, jums taisnība, Trevil, jums taisnība.
— Ieraudzījuši manus musketierus, viņi atteicās no sava iepriekšējā nodoma un aiz ienaida pret pulku piemirsa personīgo ienaidu. Jūsu majestātei taču ir zināms, ka musketieri ir padevīgi karalim un tikai karalim, un tātad gluži dabiski ir kardināla kungam padevīgo gvardistu ienaidnieki.
— Jā, Trevil, jā, — karalis bēdīgi piekrita, — ticiet man, ir ļoti skumji redzēt, ka Francija sašķēlusies divās nometnēs, karalistei ir divas galvas. Bet tas reiz beigsies, Trevil, tas beigsies. Tātad jūs sakāt, gvardisti esot sākuši ķildoties ar musketieriem?
— Es saku, ka tā tas droši vien ir norisinājies, bet galvot par to es nevaru. Jūsu majestāte jau zina, cik grūti ir izdibināt patiesību, ja cilvēks nav apveltīts ar to apbrīnojamo gaišredzību, pateicoties kurai Ludviķis XIII iemantojis pievārdu «Taisnīgais»…
— Jums taisnība, Trevil. Bet jūsu musketieri nebija vieni paši, viņiem līdzi bija kāds zēns?
— Jā, jūsu majestāte, turklāt viens bija ievainots, tā ka trīs musketieri, no kuriem viens ievainots, un šis zēns ne vien spējuši noturēties pret pieciem visbīstamākajiem kardināla kunga gvardistiem, bet pat notriekuši četrus no tiem gar zemi.
— Tā taču ir uzvara! — karalis, aiz prieka starodams, iesaucās. — Tā ir īsta uzvara!
— Jā, jūsu majestāte, tikpat īsta kā pie Sē tilta.
— Četri vīri, no kuriem viens ievainots, un viens vēl gluži zēns, tā jūs teicāt?
— Viņu tikko var nosaukt par jaunekli, bet šajā gadījumā viņš izturējies tik varonīgi, ka atļaušos viņu ieteikt jūsu majestātei.
— Kā viņu sauc?
— D'Artanjans, jūsu majestāte. Viņš ir mana jaunības drauga dēls, tā vīra dēls, kurš kopā ar jūsu karalisko tēvu brīvprātīgi piedalījies daudzās cīņās.
— Un jūs sakāt, šis jauneklis izturējies drosmīgi? Pastāstiet,
Trevil, man par to, jūs jau zināt, ka man patīk nostāsti par karu un cīņām.
Karalis Ludviķis XIII lepni izslējās, ūsas smailēdams.
— Jūsu majestāte, kā jau tiku teicis, — Trevils sacīja, — d'Artanjana kungs ir vēl gandrīz zēns, un, tā kā viņam nav tas gods būt musketierim, tad viņš bija ģērbies parastā pilsētnieka apģērbā. Kardināla kunga gvardisti, redzēdami, ka viņš ir vēl ļoti jauns, turklāt nepieder pie pulka, uzaicināja viņu atkāpties pirms uzbrukuma.
— Tad nu redziet, Trevil, ka uzbrucēji bijuši viņi, — karalis pārtrauca de Trevilu.
— Pilnīgi pareizi, jūsu majestāte, par to vairs nav nekādu šaubu. Tātad viņi uzaicinājuši d'Artanjanu aiziet, bet jauneklis atbildējis, ka viņš sirdī esot musketieris un pilnīgi padevīgs jūsu majestātei, tāpēc palikšot kopā ar musketieru kungiem.
— Cik drošsirdīgs jauneklis! — karalis nopriecājās.
— Un viņš patiesi palika kopā ar musketieriem, turklāt jūsu majestāte līdz ar to ieguvusi varenu karotāju, tāpēc ka tieši d'Artanjans bija tas, kas deva Zisakam briesmīgo zobena cirtienu, kurš tā sadusmojis kardināla kungu.
— Viņš ievainoja Zisaku? — karalis iesaucās. — Viņš? Šis zēns? Tas, Trevil, nav iespējams!
— Un tomēr tas ir tā, kā man bija tas gods ziņot jūsu majestātei.
— Zisaku, vienu no labākajiem paukotājiem visā karalistē!
— Jūsu augstība, viņš uzdūries pretiniekam, kas viņu pārspēj.
— Trevil, es gribu redzēt šo jaunekli, gribu viņu redzēt, un, ja kaut ko varēs darīt viņa labā, tad mēs to apsvērsim.
— Kad jūsu majestātei labpatiks viņu pieņemt?
— Rīt ap pusdienas laiku, Trevil.
— Vai atvest viņu vienu?
— Nē, atvediet man visus četrus kopā. Gribu pateikties viņiem visiem reizē. Trevil, padevīgi cilvēki sastopami reti, un tāpēc par padevību vajag atalgot.
— Rīt ap pusdienas laiku mēs būsim Luvrā.
— Tikai pa mazajām kāpnēm, Trevil, pa mazajām. Kardinālam nav jāzina …
— Jā, jūsu majestāte.
— Jūs saprotat, Trevil, edikts paliek edikts, un divkaujas galu galā ir aizliegtas.
— Bet šī sadursme, jūsu augstība, nebija parasta divkauja, tas bija uzbrukums. Vislabāk to pierāda tas, ka pret maniem trim musketieriem un d'Artanjana kungu bija pieci kardināla gvardi.
— Jums taisnība, Trevil, — karalis piekrita, — bet vienalga, nāciet tomēr pa mazajām kāpnēm.
Trevils pasmaidīja. Bet, tā kā jau tas bija ļoti daudz, ka viņam izdevās panākt, lai šis bērns saceļas pret savu skolotāju, tad viņš godbijīgi palocījās un ar karaļa atļauju atvadījās.
Tai pašā vakarā trim musketieriem un d'Artanjanam tika paziņots par viņiem piešķirto pagodinājumu. Tā kā musketieri jau sen pazina karali, tad nejutās sevišķi saviļņoti, bet d'Artanjans ar savu gaskoņa iztēli saskatīja šajā audiencē turpmāko panākumu atslēgu un visu nakti sapņoja par tiem. Jau pulksten astoņos no rīta viņš ieradās pie Atosa.
D'Artanjans sastapa musketieri jau apģērbušos un gatavu aiziešanai. Tā kā pie karaļa vajadzēja ierasties tikai ap pusdienas laiku, tad Atoss bija norunājis ar Portosu un Aramisu satikties krodziņā pie Luksemburgas staļļiem un tur spēlēt bumbu. Atoss uzaicināja d'Artanjanu pievienoties viņiem, un jauneklis, kaut gan neprata bumbu spēli, uzaicinājumu pieņēma, jo pulkstenis bija tikko deviņi, un viņš nezināja, kur dēties līdz pusdienas laikam.