Portoss un Aramiss jau bija ieradušies norunātajā vietā un tāpat vien svaidīja bumbu. Atoss, kas bija ļoti spēcīgs dažādos ķermeņa vingrinājumos, nostājās ar d'Artanjanu laukuma otrā pusē un izaicināja abus uz sacensību. Atoss svieda bumbu gan ar kreiso roku, taču jau pie pirmās kustības saprata, ka ievainojums vēl pārāk vārīgs šādam vingrinājumam. D'Artanjans palika viens, un, tā kā viņš paskaidroja, ka vēl esot pārāk neveikls, lai spēlētu pēc visiem likumiem, tad viņi turpināja tāpat vien svaidīt bumbu, neskaitīdami punktus. Taču viena bumba, ko bija raidījusi Portosa spēcīgā roka, aizlidoja d'Artanjanam tik tuvu gar vaigu, ka jauneklis neviļus nodomāja: ja bumba nebūtu aizšāvušies garām, bet trāpījusi sejā, tad viņš, bez šaubām, nespētu ierasties uz audienci, jo karalim tāds nevarētu rādīties. Bet no šīs audiences, kā d'Artanjans savā gaskoņa iztēlē bija iedomājies, bija atkarīga visa viņa nākotne, tāpēc viņš, pieklājīgi palocījies pret Portosu un Aramisu, pateica, ka spēli turpināšot tad, kad būšot ievingrinājies, lai spētu sacensties ar viņiem. Pēc tam viņš pameta laukumu un atsēdās galerijā.
D'Artanjanam par nelaimi skatītāju vidū atradās viens kardināla gvardists, kas, būdams vēl dziļi sašutis par savu biedru vakardienas neveiksmi, bija cieši noņēmies izmantot pirmo izdevību, lai atriebtos. Šis gvardists nu iedomājās, ka izdevība ir pienākusi, tāpēc sacīja savam kaimiņam:
— Nav ko brīnīties, ka šis jaunais cilvēks izbijās no bumbas. Viņš droši vien ir musketieru māceklis.
D'Artanjans pagriezās atpakaļ kā čūskas dzelts un cieši paskatījās uz gvardistu, kas nupat bija pateicis apvainojošos vārdus.
— Pie joda! — tas turpināja, bezkaunīgi skrullēdams ūsas. — Skatieties vien, jaunkungs, cik jums tīk! Ko es teicu, pie tā palieku.
— Un, tā kā jūs izsacījāties pārāk skaidri, tad paskaidrojumi ir lieki, — d'Artanjans klusu teica, — tāpēc lūdzu man sekot.
— Kad tad? — gvardists tikpat izsmējīgi jautāja.
— Lūdzu, tūlīt pat.
— Jūs, bez šaubām, zināt, kas es esmu?
— Es to nezinu, bet man tas arī ir vienalga.
— Jūs maldāties, jo varbūt jūs tik ļoti nesteigtos, ja zinātu, kā mani sauc.
— Kā tad jūs sauc?
— Bernažū, gatavs pakalpot.
— Labi, Bernažū kungs, gaidīšu jūs pie izejas, — d'Artanjans mierīgi sacīja.
— Ejiet, mans kungs, es jums sekošu.
— Nesteidzieties pārāk, lai kāds nepamanītu, ka aizejam kopā. Jūs taču sapratīsiet, ka lieku cilvēku klātbūtne mūs var tikai traucēt.
— Labi, — gvardists piekrita, brīnīdamies, ka viņa vārds nav atstājis nekādu iespaidu uz jaunekli.
Bernažū vārds patiesi bija pazīstams katram, izņemot varbūt vienīgi d'Artanjanu, jo šis vārds figurēja visbiežāk sadursmēs un kautiņos, kas norisinājās gandrīz katru dienu par spīti visiem karaļa un kardināla ediktiem.
Portoss un Aramiss bija tā aizrāvušies ar bumbošanu un Atoss tik uzmanīgi viņus vēroja, ka neviens no visiem trim nepamanīja sava jaunā biedra aiziešanu. D'Artanjans apstājās pie izejas, kā bija teicis viņa eminences gvardistam, kas pēc brīža arī iznāca ārā. D'Artanjanam nebija daudz laika, jo tuvojās audiencei noteiktā stunda, tāpēc viņš, paskatījies apkārt un pārliecinājies, ka iela ir tukša, teica savam pretiniekam:
— Goda vārds, kaut arī jūs sauc par Bernažū, jums tomēr ir laimējies, ka jūsu pretinieks ir tikai musketieru māceklis. Bet esiet bez bažām, es darīšu, ko spēšu. Aizsargājieties!
— Man šķiet, ka neesat izvēlējies piemērotu vietu, — iebilda gvardists, ko d'Artanjans bija tā izaicinājis. — Mums būtu labāk kaut kur aiz Senžermēnas abatijas vai Prē-o-Klērā.
— Jūsu vārdi ir ļoti saprātīgi, — d'Artanjans atbildēja, —bet, diemžēl, man ir maz laika, jo pulksten divpadsmitos man norunāta satikšanās. Tādēļ aizsargājieties, mans kungs, aizsargājieties!
Bernažū nebija tas vīrs, kam šādu izaicinājumu vajadzēja atkārtot. Tai pašā mirklī zobens iemirdzējās viņa rokā, viņš strauji uzbruka jauneklim, cerēdams to iebiedēt.
Taču d'Artanjans vakar bija daudz ko iemācījies. Vēl juzdams uzvaras gaviļu trīsas un jau lepodamies ar gaidāmo labvēlību, viņš bija cieši nolēmis neatkāpties ne soli: abi zobeni šķindēdami sakrustojās, un, tā kā d'Artanjans turējās stingri savā vietā, tad viņa pretinieks bija spiests soli atkāpties. Izmantodams šo mirkli, kad Bernažū zobens mazliet atvirzījās, d'Artanjans atbrīvoja savējo un, mezdamies uz priekšu, skāra ar zobena smaili pretinieka plecu. D'Artanjans nekavējoties savukārt atkāpās soli atpakaļ un izslēja zobenu, bet Bernažū uzsauca, ka viņam nekas nekaišot, un, strauji uzbrukdams pretiniekam, pats uzdūrās uz viņa zobena smailes. Tā kā Bernažū tomēr nekrita un arī neatzina sevi par uzveiktu, bet tikai lavījās prom uz de Tremuija savrupmājas pusi, kur kalpoja kāds viņa radinieks, tad d'Artanjans, nezinādams, cik nopietni ievainojis pretinieku, neatlaidās no viņa un droši vien ar trešo cirtienu būtu viņu nogalinājis, ja cīņas troksni nebūtu izdzirduši bumbotavā. Divi gvardista draugi, ievērojuši, ka tas bija pārmijis dažus vārdus ar d'Artanjanu un pēc tam aizgājis kopā ar to, steigšus izskrēja ārā un, izrāvuši zobenus, uzbruka uzvarētājam. Bet tūlīt parādījās arī Atoss, Portoss un Aramiss un, mezdamies virsū gvardistiem, kas uzbruka d'Artanjanam, piespieda viņus pagriezties. Sai mirklī Bernažū nogāzās, un gvardisti, palikuši divi pret četriem, sāka kliegt:
— Palīgā, Tremuija ļaudis, palīgā!
Uz šiem kliedzieniem no savrupmājas izskrēja visi, kas tur bija atradušies, un metās virsū četriem draugiem, bet tie nu savukārt sāka kliegt:
— Palīgā, musketieri, palīgā!
Šis kliedziens parasti atrada dzirdīgas ausis, jo ikvienam bija zināms, ka musketieri ir viņa eminences ienaidnieki, un tāpēc viņi bija iemīļoti. Šādās sadursmēs musketieru pusē nereti nostājās arī citu pulku gvardisti, kuri nekalpoja Sarkanajam hercogam, kā Aramiss bija nosaucis kardinālu. Tā arī šoreiz no trim dez Esāra kunga pulka gvardistiem, kas patlaban gāja garām, divi nāca palīgā četriem draugiem, bet trešais aizsteidzās uz de Trevila kunga māju, skaļi saukdams: