— Palīgā, musketieri, palīgā!
De Trevila kunga mājas pagalmā musketieri drūzmējās kā parasti, un nu visi pa kaklu pa galvu metās palīgā saviem biedriem. Izcēlās īsts kautiņš, taču pārspēks bija musketieriem. Kardināla gvardisti un de Tremuija kunga ļaudis atkāpās savrupmājas pagalmā, tikko pagūdami aizslēgt vārtus, lai aizkavētu pretiniekus ielauzties gandrīz reizē ar viņiem pašiem. Ievainotais Bernažū smagā stāvoklī jau iepriekš bija ienests mājā.
Musketieri un viņu sabiedrotie bija ārkārtīgi satraukti un jau apspriedās, vai nevajadzētu pielaist uguni de Tremuija kunga namam par sodu, ka viņa kalpotāji uzdrošinājušies uzbrukt karaļa musketieriem. Šis priekšlikums tika izteikts un uzņemts ar sajūsmu, bet par laimi pulkstenis sita vienpadsmit. D'Artanjans un viņa biedri atcerējās par audienci un, bažīdamies, ka tāds varoņdarbs netiek izstrādāts bez viņu līdzdalības, papūlējās nomierināt karstgalvjus. Tad tikai daži akmeņi atsitās pret vārtiem. Taču vārti bija stipri. Uzbrucēju cīņas spars noplaka, turklāt tie, kurus viņi uzskatīja par saviem vadoņiem, pirms kāda brīža bija aizgājuši un steidzās pie de Trevila kunga, kas jau zināja par notikušo sadursmi un gaidīja viņus.
— Ātrāk uz Luvru! — viņš sacīja. — Uz Luvru, nezaudējot ne mirkli, un centīsimies satikt karali, iekams kardināls pagūtu viņu brīdināt. Mēs karalim attēlosim šīsdienas sadursmi kā vakardienas notikuma turpinājumu un tā tiksim cauri ar abiem.
De Trevila kungs četru jaunekļu pavadībā aizsteidzās uz Luvru, bet tur viņam par lielu pārsteigumu paziņoja, ka karalis esot devies medīt briedi Senžermēnas mežā. Musketieru kapteinis lika divas reizes atkārtot šo ziņu, un viņa seja aizvien vairāk sadrūma.
— Vai viņa majestāte jau vakar bija nolēmis doties medībās? — de Trevila kungs jautāja.
— Nē, jūsu ekselence, — kambarsulainis atbildēja. — Šorīt medību pārzinis paziņoja, ka naktī esot ielenkts briedis. Papriekš karalis teica, ka nebraukšot, bet vēlāk, nespēdams apslāpēt mednieka kaislību, pēc maltītes aizbrauca.
— Vai karalis satikās ar kardinālu? — de Trevils jautāja.
— Domājams gan, ka jā, — atbildēja kambarsulainis, — jo šorīt, redzēdams pie lievenēm viņa eminences karieti, es prasīju, uz kurieni brauks, un man atbildēja: «Uz Senžermēnu.»
— Mums aizsteigušies priekšā, — de Trevils sacīja. — Kungi, šovakar es satikšu karali, bet jums ieteicu nerādīties.
Padoms bija prātīgs, turklāt to izteica cilvēks, kas pārāk labi pazina karali, tāpēc četri jaunekļi ir nedomāja to apstrīdēt. De Trevila kungs teica, lai katrs ejot uz savām mājām un gaidot ziņu.
Arī pats atgriezies mājās, de Trevila kungs apsvēra, ka pareizākais būs, ja viņš pasteigsies un pirmais sūdzēsies. Viņš aizsūtīja pie de Tremuija kunga savu kalpotāju ar vēstuli, kurā lūdza, lai tas izraida no savas mājas kardināla gvardistu un izsaka rājienu saviem ļaudīm par pārdrošo uzbrukumu musketieriem. Bet de Tremuija kungu jau bija brīdinājis staļļmeistars, kam Bernažū, kā zināms, bija radinieks, tāpēc viņš atbildēja, ka jāsūdzas esot nevis de Trevila kungam un tā musketieriem, bet gan viņam, jo musketieri esot uzbrukuši viņa ļaudīm un gribējuši aizdedzināt viņa māju. Stīvēšanās starp abiem augstmaņiem varētu vilkties ilgi, jo katrs, gluži dabiski, paliktu pie sava ieskata, bet de Trevila kungs izgudroja izeju no šī stāvokļa: viņš nolēma pats aiziet pie de Tremuija kunga.
Viņš tūdaļ devās turp un lika sevi pieteikt.
Abi augstmaņi godbijīgi sasveicinājās. Kaut gan viņi nebija draugi, tomēr cienīja viens otru. Abi bija bezbailīgi goda vīri. De Tremuija kungs, būdams protestants, galmā ieradās reti, nepieslējās nevienai partijai un pret cilvēkiem izturējās bez sociāliem aizspriedumiem. Taču šoreiz viņš uzņēma de Trevilu gan pieklājīgi, tomēr vēsāk nekā parasti.
— Cienījamais kungs, mēs abi uzskatām, ka varam viens par otru sūdzēties, tāpēc atnācu pats pie jums, lai mēs kopīgi noskaidrotu šo starpgadījumu.
— Labprāt, — de Tremuija kungs piekrita. — Bet es jūs brīdinu, ka esmu labi informēts, un pie visa vainīgi ir jūsu musketieri.
— Jūs esat pārāk taisnīgs un saprātīgs, — teica de Trevils, — lai noraidītu priekšlikumu, ar kuru esmu pie jums ieradies.
— Runājiet, mans kungs, es klausos.
— Kā jūtas jūsu staļļmeistara radinieks Bernažū kungs?
— Ļoti slikti, mans kungs. Zobena dūriens plecā nav bīstams, bet otrs dūriens skāris plaušu, un ārsts ir ļoti nobažījies par ievainoto.
— Bet vai ievainotais vēl ir pie samaņas?
— Pilnīgi.
— Vai viņš var parunāt?
— Ar pūlēm, tomēr var.
— Labi, mans kungs, tad dosimies pie viņa un lūgsim Dieva vārdā, kurš varbūt drīz sauks viņu savā priekšā, lai Bernažū mums pasaka patiesību. Lai viņš pats ir tiesnesis savā lietā, un es ticēšu tam, ko viņš sacīs.
De Tremuija kungs, brīdi padomājis, nolēma, ka grūti būtu izteikt saprātīgāku priekšlikumu, un tāpēc to pieņēma.
Abi iegāja istabā, kur gulēja ievainotais. Redzēdams, ka viņu nāk apmeklēt divi tik dižciltīgi augstmaņi, Bernažū mēģināja gultā piecelties sēdus, bet bija pārāk vārgs un atkrita atpakaļ, aiz piepūles gandrīz zaudēdams samaņu.
De Tremuija kungs piegāja pie viņa un deva viņam ieelpot ožamo sāli, Bernažū atguva samaņu. Tad de Trevila kungs, gribēdams izvairīties no iespējamiem pārmetumiem, ka viņš ietekmējis slimnieku, lūdza, lai de Tremuija kungs pats izjautā Bernažū.
Notika tā, kā bija paredzējis de Trevila kungs. Bernažū atradās starp dzīvību un nāvi, tāpēc viņam nenāca ne prātā kaut mirkli noklusēt patiesību. Viņš izstāstīja visu tieši tā, kā tas bija norisinājies.