De Trevila kungs tikai to bija gribējis. Novēlējis Bernažū drīzu atveseļošanos, viņš atvadījās no de Tremuija kunga, atgriezās mājās un lika paziņot četriem draugiem, ka gaidot viņus uz pusdienām.
De Trevila kunga namā sapulcējās ļoti laba sabiedrība, starp citu, visi bija kardināla pretinieki. Tāpēc pats par sevi saprotams, ka pa maltītes laiku sarunas risinājās tikai ap viņa eminences gvardistu abām sakāvēm. Tā kā d'Artanjans bija šo abu cīņu varonis, tad viņu apbēra ar apsveikumiem, kurus Atoss, Portoss un Aramiss viņam arī labprāt novēlēja ne tikai kā labi biedri, bet arī kā cilvēki, kas diezgan bieži tikuši tāpat cildināti un tāpēc šoreiz var atteikties no savas tiesas.
Ap pulksten sešiem Trevils paziņoja, ka esot laiks doties uz Luvru. Tā kā audiencei piešķirtais laiks bija pagājis, viņš vis negāja pa mazajām kāpnēm, bet kopā ar saviem četriem pavadoņiem ieņēma vietu uzgaidāmajā zālē. Karalis vēl nebija atgriezies no medībām. Iejaukušies galminieku pūlī, mūsu jaunekļi dabūja gaidīt tikko kādu pusstundu, kad atvērās visas durvis un tika paziņots par karaļa ierašanos.
Dzirdot šo paziņojumu, d'Artanjans notrīsēja pie visām miesām: domājams, ka nākošais mirklis izlems visu viņa nākotni. Nemierpilns viņš pievērsa acis durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt karalim.
Uz sliekšņa parādījās Ludviķis XIII. Viņam mugurā bija vēl gluži putekļains medību tērps, kājās zābaki ar gariem stulmiem un rokā pātaga. No pirmā acu uzmetiena d'Artanjans saprata, ka viņa majestātes sirdī plosās vētra.
Kaut gan ikvienam bija skaidrs, ka Ludviķis XIII ir nelāgā omā, galminieki tomēr sastājās gar viņa ceļu, jo karaliskā uzgaidāmā zālē ir labāk tikt redzētam ar sadusmotu aci nekā vispār netikt uzskatītam. Arī trīs musketieri nevilcinādamies paspēra soli uz priekšu, turpretī d'Artanjans aizslēpās viņiem aiz muguras. Bet, kaut gan karalis pazina Atosu, Portosu un Aramisu, viņš pagāja tiem garām, neuzmezdams ne skatienu, nepateikdams ne vārda, it kā tos nekad nebūtu redzējis. Taču, kad karaļa acis uz brīdi apstājās pie de Trevila, tas viņa skatienu izturēja tik stingri, ka pats karalis novērsās. Pēc tam viņa majestāte, kaut ko īgni purpinādams, iegāja savos apartamentos.
— Stāvoklis ir bēdīgs, — Atoss pasmaidīdams sacīja. — Šodien mūs vēl neiecels par ordeņa kavalieriem.
— Gaidiet mani šeit desmit minūtes, — teica de Trevila kungs, un, ja es neiznākšu, tad atgriezieties uz manām mājām, jo ilgāk gaidīt būtu veltīgi.
Četri jaunekļi nogaidīja desmit minūtes, piecpadsmit, divdesmit. Redzēdami, ka de Trevila kungs nenāk, viņi, ļoti satraukti, aizgāja.
De Trevila kungs bija bezbailīgi iegājis karaļa kabinetā un atradis viņa majestāti pavisam nelāgā omā. Karalis sēdēja atzveltnes krēslā un ar pātagas kātu dauzīja sev pa zābaku stulmiem. De Trevils tomēr neapmulsa, bet visdziļākā mierā apjautājās par viņa majestātes veselību.
— Man iet slikti, pavisam slikti, — karalis atbildēja. — Es garlaikojos.
Tā patiesi bija Ludviķa XIII smagākā kaite. Dažkārt viņš, aizvedis kādu galminieku sev līdzi pie loga, sacīja: «Pagarlaiko- simies kopā!»
— Kā? Jūsu majestāte garlaikojas! — de Trevils iesaucās. — Vai tad medības šodien nesagādāja prieku jūsu majestātei?
— Jauks prieks! Viss izdzimst, zvēru pie visiem svētajiem! Vai nu meža zvēri vairs neatstāj pēdas, vai arī suņi zaudējuši ožu. Mēs izcēlām briedi ar desmitžuburainiem ragiem, sešas stundas dzināmies tam pakaļ, un, kad tas mums bija tikpat kā rokā un Sensimons jau lika ragu pie lūpām, lai taurētu uzvaru, viss suņu bars pēkšņi metās sānis un aiztriecās pakaļ kādam viengadīgam briedēnam. Jūs redzēsiet, man būs jāatsakās no medībām ar suņiem, tāpat kā jau esmu atteicies no medībām ar piekūniem. Ak de Trevila kungs, es esmu gaužām nelaimīgs karalis! Man bija vēl palicis tikai viens medību piekūns, un tas pats aizvakar nobeidzās.
— Jūsu augstība, es pilnīgi saprotu jūsu izmisumu, nelaime patiešām ir liela. Bet man šķiet, ka jums vēl palicis diezgan daudz dažādu vanagu un citu medību putnu.
— Bet nav neviena, kas tos apmācītu. Medību lietpratēji izmirst, vienīgi es vēl pārvaldu medīšanas mākslu. Pēc manis visam būs beigas, tad medīs ar lamatām, cilpām un noklātām bedrēm. Ja es vēl pagūtu izaudzināt pēcnācējus šai mākslā! Bet man nav laika, man ne mirkli nedod miera kardināla kungs, viņš man stāsta par Spāniju, stāsta par Austriju, stāsta par Angliju! Ā, sakarā ar kardināla kungu man ienāca prātā: de Trevila kungs, esmu ar jums ļoti neapmierināts.
De Trevils to vien bija gaidījis. Viņš jau sen pazina karali un uzreiz bija sapratis, ka visa šī žēlošanās bijusi tikai ievads, kaut kas līdzīgs uzbudinošam līdzeklim, ar ko pašam sevi sasparot, un tikai tagad viņa majestāte runās par to, ko īstenībā bija gribējis.
— Ar ko man bijusi nelaime izpelnīties jūsu majestātes neapmierinātību? — tēlodams visdziļāko izbrīnu, de Trevils jautāja.
— Vai tā jūs, mans kungs, izpildāt savu pienākumu? — karalis turpināja, neatbildēdams tieši uz de Trevila jautājumu. —Vai ladēļ esmu jūs iecēlis par musketieru kapteini, lai tie nogalinātu cilvēku, saceltu kājās veselu kvartālu un grasītos nodedzināt vai visu Parīzi? Un jūs par to man nesakāt ne vārda! Bet es gan, bez šaubām, veltīgi steidzos jūs apvainot, — karalis turpināja,
miera grāvēji, bez šaubām, jau ir cietumā, un jūs atnācāt man paziņot, ka tie saņēmuši taisnīgu sodu.
—Jūsu augstība, tieši pretēji, — de Trevils mierīgi sacīja, - esmu atnācis izlūgties, lai jūs spriežat taisnīgu sodu.
— Un kam tad? — karalis iesaucās.
— Apmelotājiem, — de Trevila kungs atbildēja.
— Tas nu ir kas jauns, — karalis teica. — Vai jūs sāksiet man stāstīt, ka jūsu sasodītie trīs musketieri, Atoss, Portoss un Aramiss, un vēl tas jaunais muižnieks no Bearnes nav uzklupuši nabaga Bernažū un to tā apstrādājuši, ka pašreiz šis nelaimīgais varbūt izlaiž garu! Varbūt mēģināsiet noliegt, ka pēc tam viņi aplenkuši hercoga de Tremuija namu un gribējuši to nodedzināt? Kara laikā tā nebūtu liela nelaime, jo šis nams ir īsts hugenotu perēklis, bet tagad, miera laikā, šāda rīcība dod ļoti sliktu piemēru. Lūdzu, atbildiet, — vai gribat visu to noliegt?