Iziedams no tēva istabas, jauneklis ieraudzīja māti, kas viņu gaidīja ar izdaudzinātās ziedes recepti, kuru viņam, sekojot nupat minētajiem tēva padomiem, nāksies lietot diezgan bieži. Te atvadīšanās ieilga un bija sirsnīgāka nekā iepriekšējā, ne jau nu tāpēc, ka tēvs mazāk mīlētu savu dēlu, kas bija viņa vienīgais pēcnācējs, bet gan aiz tā iemesla, ka vecais d'Artanjana kungs bija vīrietis un viņš uzskatītu par vīrieša necienīgu rīcību ļaut vaļu savam saviļņojumam, turpretī d'Artanjana kundze bija sieviete un vēl turklāt māte. Viņa rūgti raudāja, un jaunajam d'Artanjana kungam par godu jāatzīst, ka arī viņš par spīti visām pūlēm saglabāt nākošajam musketierim pienācīgo stingrību nespēja apslāpēt savas jūtas un lēja karstas asaras, kuras apslēpt viņam izdevās tikai pa pusei.
Tai pašā dienā jauneklis ar visām trim tēva dāvanām, kas sastāvēja, kā jau sacījām, no piecpadsmit ekijiem, zirga un vēstules de Trevila kungam, devās ceļā; protams, vecāki nebija skopojušies arī ar padomiem.
Ar šādu ceļamaizi d'Artanjans kā miesīgi, tā garīgi bija pilnīga Servantesa varoņa kopija, ar kuru mēs viņu tik veiksmīgi salīdzinājām, kad stāstnieka pienākums lika mums uzmest viņa portretu. Dons Kihots uzskatīja vējdzirnavas par milžiem un aitu ganāmpulku par veselu armiju, d'Artanjans katru smīnu uzskatīja par apvainojumu un katru skatienu par izaicinājumu. Tāpēc no Tarbas līdz pašai Mengai jauneklim dūre vienmēr bija sažņaugta un reižu desmit dienā viņš ķērās pie zobena roktura; tomēr spēcīgā dūre netriecās ne pret vienu žokli, un zobens netika izvilkts no maksts. Protams, ieraugot nožēlojamo dzelteno kleperi, garāmgājēju sejas nereti atplauka smaidā; bet, tā kā gar ādenieka ribām kulstījās iespaidīga lieluma zobens un vēl augstāk zibsnīja drīzāk negantas nekā augstprātīgas acis, tad katrs steigšus apslāpēja savu jautrību, vai arī, ja līksme uzveica piesardzību, centās smaidīt tikai ar sejas vienu pusi kā antīkās maskas. Tā d'Artanjans, majestātiski sēdēdams zirga mugurā, ar neskartu ātro dusmu krājumu nokļuva līdz kļūmīgajai Mengas pilsētai.
Bet tur, pie «Krietna dzirnavnieka» durvīm nokāpdams no zirga (neviens, ne viesnīcas saimnieks, ne kalps, ne zirgu puisis nebija pienācis paturēt viņam kāpsli), d'Artanjans ieraudzīja pie otrā stāva pavērtā loga stāvam staltu, augstprātīga izskata muižnieku ar mazliet sapīkušu seju; tas kaut ko stāstīja diviem citiem, kuri, šķita, padevīgi klausījās. Uzticīgs savam paradumam, d'Artanjans, dabiski, nodomāja, ka runāts tiek par viņu, un tāpēc sasprindzināja dzirdi. Šoreiz jauneklis bija maldījies tikai pa pusei: runāts tika nevis par viņu pašu, bet par viņa zirgu. Nepazīstamais, likās, uzskaitīja tā īpašības, un, tā kā klausītāji, kā jau teicu, izturējās pret stāstītāju ļoti goddevīgi, tad viņi turpat vai pie katra vārda skaļi iesmējās. Bet pietika ar smaida ēnu, lai uzpūstu liesmās mūsu varoņa straujās dusmas, un tāpēc lasītāji sapratīs, kādu iespaidu uz viņu atstāja šī skaļā jautrība.
Tomēr d'Artanjans gribēja vispirms nopētīt bezkaunīgo jokotāju, kas atļāvās ņirgāties par viņu. Jaunekļa lepnās acis ieurbās svešiniekā: tas bija gadus četrdesmit līdz četrdesmit piecus vecs vīrietis ar melnām, vērīgām acīm, bālu sejas krāsu, palielu degunu, melnām, rūpīgi apcirptām ūsām. Nepazīstamais bija ģērbies violetā kamzolī un biksēs ar tādas pašas krāsas lentītēm, bez jebkādiem rotājumiem; parastajos kamzoļa iegriezumos vīdēja krekls. Kā bikses, tā arī kamzolis bija gan jauni, tomēr visai saburzīti, kā cejadrānas, kas ilgi gulējušas somā. D'Artanjans to visu pamanīja ātri kā visvērīgākais novērotājs; bez šaubām, viņš instinktīvi nojauta, ka šim svešiniekam būs liela ietekme uz viņa turpmākajām dzīves gaitām.
Tātad tai brīdī, kad d'Artanjans ar skatienu ieurbās violetajā kamzolī tērptajā svešiniekā, tas izteica par Bearnes rikšotāju vienu no savām dzēlīgākajām un dziļdomīgākajām piezīmēm; abi klausītāji smējās locīdamies, un pat runātājs pretēji savai ieražai mazliet pasmaidīja. Šoreiz vairs nevarēja būt šaubu: d'Artanjans tika apvainots. Juzdamies pilnīgi par to pārliecināts, viņš uzmauca bereti dziļāk uz acīm un, cenzdamies atdarināt Gaskoņā no ceļojošiem muižniekiem noskatītās manieres, devās uz priekšu, ar vienu roku satvēris zobena rokturi, otru iespiedis sānos. Diemžēl jaunekļa dusmas pieauga ar katru soli, tās viņu apstulboja, un galu galā lepno, augstprātīgo frāžu vietā, kādās viņš bija dzīries ietērpt izaicinājumu, spēja izmest tikai dažus rupjus vārdus, ko pavadīja ar niknu žestu.
— Hei, mans kungs! — d'Artanjans uzsauca. — Jūs, tur, kas slēpjaties aiz slēģa! Esiet tik laipni un pasakiet man arī, par ko jūs smejaties, un tad smiesimies kopā!
Nepazīstamais muižnieks pārlaida skatienu no zirga uz jātnieku lēnām, it kā viņš nebūtu uzreiz sapratis, ka ērmīgie pārmetumi izteikti viņam. Bet, kad par to vairs nevarēja būt šaubu, viņš mazliet sarauca uzacis un pēc diezgan gara starpbrīža ironiskā un bezkaunīgā tonī atbildēja d'Artanjanam.
— Mans kungs, es nerunāju ar jums.
— Toties es runāju ar jums! — attrauca jauneklis, dziļi sašutis par šo bezkaunības un labu manieru, godbijības un nicināšanas maisījumu.
Nepazīstamais, viegli smaidīdams, vēl mirkli noskatījās uz d'Artanjanu, tad atgāja no loga, lēni iznāca pagalmā un nostājās pāris soļu attālumā no jaunekļa tieši pretī tā zirgam. Svešā muižnieka mierīgā savaldība un zobgalīgā sejas izteiksme kāpināja viņa sarunas biedru jautrību, kuri bija palikuši pie vaļējā loga.
Redzēdams viņu tuvojamies, d'Artanjans bija pavilcis pēdas garumā zobenu no maksts.
— Sis zirgs patiesi ir vai, pareizāk sakot, savā jaunībā bijis zeltaini dzeltens, — nepazīstamais turpināja uzskaitīt savus pētījumus, vērsdamies pret klausītājiem, kas stāvēja pie loga, un nelikdamies ne zinis par d'Artanjana niknumu, kaut gan jaunais gaskonietis atradās starp viņu un viņa sarunas biedriem. — Botānikā šī krāsa ir plaši izplatīta, bet zirgiem līdz šim laikam sastopama ļoti reti.