— Kas neuzdrošinās smieties par zirga saimnieku, smejas par zirgu! — trakās dusmās iesaucās de Trevila sekotājs.
— Mans kungs, es smejos reti, — nepazīstamais atteica,— un to jus pats varat redzēt no manas sejas izteiksmes. Toties es vēlos paturēt tiesības smieties, kad man tīk.
— Un es, — uzsauca d'Artanjans, — es neatjaušu kādam smieties, kad man tas nepatiks!
— Vai patiesi? — iejautājās nepazīstamais vēl mierīgāk. — Tas jau ir gluži taisnīgi, — viņš piebilda un apgriezies dzīrās doties uz viesnīcas vārtu pusi, pie kuriem d'Artanjans ierazdamies bija ievērojis apseglotu zirgu.
Taču d'Artanjans nebija tas cilvēks, kas ļauj aiziet vīram, kurš uzdrošinājies viņu izsmiet. Jauneklis izvilka zobenu no maksts pavisam un metās pakaļ zobgalim, skaļi saukdams:
— Griezieties atpakaļ, kungs, griezieties apkārt, lai man nebūtu jāuzbrūk jums no muguras!
— Man uzbrukt? — ieteicās uzrunātais un strauji apgriezās, paskatīdamies uz jaunekli ar dziļu izbrīnu un nicinājumu. — Ko jūs sakāt? Jūs esat prātu zaudējis!
Pēc tam pusbalsī, it kā pats ar sevi runādams, svešinieks turpināja:
— Cik žēl! Kāds lielisks atradums viņa majestātei, kas malu malās meklē drosmīgus vīrus, lai papildinātu savu musketieru rindas!
Viņš tikko paguva izteikt šos vārdus, te d'Artanjans deva viņam tik spēcīgu triecienu ar zobena smaili, ka, iespējams, nepazīstamais būtu jokojis pēdējo reizi savā mūžā, ja laikus neatlektu atpakaļ. Nu viņš redzēja, ka nav vairs nekādi joki, steigšus izrāva zobenu, pievērsās pretiniekam un dzīrās nopietni aizstāvēties. Bet tai pašā mirklī viņa abi klausītāji un viesnīcas saimnieks, apbruņojušies ar rungām, lāpstām un krāsns biguļiem, metās virsū d'Artanjanam. Negaidītais, straujais uzbrukums pilnīgi pārvērta divcīņu; kamēr d'Artanjans pagriezās pretī uzbrucējiem, lai mēģinātu atsist belzienu krusu, viņa pretinieks mierīgi iebāza zobenu atpakaļ makstī; no cīņas darbības personas viņš atkal pārvērtās par skatītāju un šo lomu tēloja ar parasto aukstasinību.
— Sasodītie gaskonieši! — viņš tomēr nomurmināja. — Uzsēdiniet to karstgalvi viņa oranžkrāsas zirgā, un lai viņš taisās, ka pazūd.
— Papriekš es tevi, gļēvuli, nogalināšu! — uzbļāva d'Artanjans, kā spēdams atgaiņādams uzbrucējus un ne soli neatkāpdamies, kaut arī tie vārda pilnā nozīmē viņu apbēra ar sitieniem.
— Gaskoniešu lielība! — muižnieks nopurpināja. — Goda vārds, tie gaskonieši ir nelabojami! Nu tad turpiniet vien, ja jau viņš tā vēlas. Kad būs noguris, tad pats pateiks, ka ir diezgan.
Bet svešinieks vēl nezināja, ar kādu spītnieku viņam bija darīšana; d'Artanjans nebija tas vīrs, kas jebkad lūdz žēlastību. Cīņa turpinājās vēl dažas sekundes; galu galā d'Artanjans, galīgi zaudējis spēkus, izlaida no rokām zobenu, ko viens nūjas belziens pārlauza uz pusēm. Otrs belziens trāpīja viņam pa pieri un notrieca no kājām; viņš bija noplūdis asinīm un gandrīz bezsamaņā.
šai mirklī no malu malām uz notikuma vietu sāka steigties ļaudis. Baidīdamies no trača, saimnieks ar kalpu palīdzību ienesa ievainoto virtuvē, kur tam sniedza kaut kādu palīdzību.
Pa to laiku nepazīstamais muižnieks atkal bija atgriezies savā vietā pie loga un diezgan nepacietīgi vēroja aizvien pieaugošo pūli, kas acīm redzami sagādāja viņam lielu nepatiku.
— Kā tad klājas tam neprātim? — viņš iejautājās, izdzirdis veramies durvis un pievērsdamies ienākošajam saimniekam, kas ieradās apvaicāties par viesa veselību.
— Vai jūsu gaišība ir sveiks un vesels? — viesnīcnieks savukārt jautāja.
— Jā, mīļais saimniek, esmu pilnīgi sveiks un vesels, bet es gribētu zināt, kas noticis ar mūsu jaunekli.
— Viņam iet labāk, — saimnieks atbildēja. — Viņš pilnīgi zaudējis samaņu.
— Vai patiesi? — muižnieks sacīja.
— Bet pirms tam viņš vēl, saņēmis pēdējos spēkus, sauca pēc jums un prasīja gandarījumu.
— Tad jau šis puisis ir gatavais velns! — nepazīstamais iesaucās.
— Nē jel, jūsu gaišība, — saimnieks, nicīgi savilcis lūpas, atteica. — Kas nu tas par velnu! Kad viņš zaudēja samaņu, mēs apčamdījām viņu. Sainītī viņam ir tikai viens krekls un makā vienpadsmit ekiji, un tomēr viņš pat ģībdams vēl gvelza: ja tā kaut kas būtu atgadījies Parīzē, tad jums būtu vajadzējis uzreiz nožēlot savu rīcību, turpretī tagad jums nākšoties to nožēlot vēlāk.
— Nu tad viņš laikam ir kāds pārģērbies princis, — nepazīstamais vienaldzīgi piezīmēja.
— Stāstu jums, jūsu gaišība, to visu tādēļ, — saimnieks turpināja, — lai jūs piesargātos.
— Vai viņš savās dusmās nepiesauca kādas personas vārdu?
— Kā tad ne! Sizdams sev pa kabatu, viņš draudēja: «Redzēsim, ko darīs de Trevila kungs, kad dabūs zināt, kā te apvainots cilvēks, kas atrodas viņa aizbildniecībā.»
— De Trevila kungs? — nepazīstamais, redzami ieinteresēts, pārjautāja. — Sizdams sev pa kabatu, viņš nosauca de Trevila kunga vārdu? … Labais saimniek, esmu pārliecināts, ka jūs ieskatījāties arī šajā kabatā, kad jauneklis bija zaudējis samaņu. Kas tur bija?
— Musketieru kapteinim de Trevila kungam adresēta vēstule.
— Tiešām?
— Jūsu gaišība, viss ir tieši tā, kā man bija tas gods jums ziņot.
Saimniekam nebija sevišķi vērīga acs, tāpēc viņš nepamanīja, kā pie šiem vārdiem pārvērtās nepazīstamā muižnieka sejas izteiksme. Tas noraizējies sarauca uzacis, atiedams no palodzes, uz kuras visu laiku bija ar elkoni atbalstījies.
— Pie joda! — nepazīstamais norūca caur zobiem. — Vai tiešām Trevils būtu man uzsūtījis šo gaskonieti? Puisis ir vēl tik jauns! Taču zobena cirtiens ir un paliek zobena cirtiens, lai arī cik vecs būtu cilvēks, kas to cērt, un pret tādu zēnu vismazāk mostas aizdomas. Bet reizēm pietiek ar mazu šķērsli, lai traucētu sasniegt lielu nodomu.