Nepazīstamais labu brīdi kaut ko pārdomāja. Tad viņš ierunājās:
— Saimniek, vai jūs atbrīvosiet mani no šī neprātīgā puiša? Sirdsapziņa man neatļauj viņu nogalināt, un tomēr… — muižnieka seja pauda saltu nežēlību, — tomēr viņš mani traucē. Kur viņš pašreiz atrodas?
— Augšējā stāvā, manas sievas istabā. Tur viņam pārsien ievainojumu.
— Vai puiša mantas un soma arī uznestas augšā? Kamzoli viņš nav novilcis?
— Kamzolis un soma palika lejā virtuvē. Bet ja šis jaunais neprātis jūs traucē …
— Bez šaubām. Viņš saceļ jūsu viesnīcā tādu jandāliņu, kas kārtīgiem cilvēkiem nav paciešams. Ejiet sagatavot man rēķinu un brīdiniet manu sulaini.
— Kā? Jūs jau pametīsiet mūs?
— Tas jums jau bija zināms, jo tiku jums devis rīkojumu apseglot manu zirgu. Vai tas nav izdarīts?
— Kā tad ne! Jūsu gaišība pats var pārliecināties: zirgs stāv apseglots pie vārtiem.
— Labi, tad dariet, kā jums teicu.
«Gatavais joks!» saimnieks nodomāja. «Vai viņam būtu bail no šī puišeļa?»
Bet svešinieka valdonīgais skatiens apturēja saimnieka domu plūdumu. Viņš padevīgi palocījās un aizgāja.
«Sis karstgalvis nedrīkst ieraudzīt milēdiju,» nepazīstamais nodomāja. «Viņai drīz jāierodas. Viņa ir pat mazliet novēlojusies. Vislabākais būs, ja sēdīšos zirgam mugurā un jāšu viņai pretī… Kad tikai es varētu dabūt zināt, kas rakstīts Trevilam adresētajā vēstulē.»
Tā prātodams, nepazīstamais devās uz virtuves pusi.
Pa to laiku viesnīcnieks, ne brīdi nešaubīdamies, ka tieši jaunekļa klātbūtne vedina nepazīstamo tik steidzīgi aizceļot, uzkāpa savas sievas istabā. Tur d'Artanjans beidzot bija atguvis samaņu. Nu viesnīcnieks lika jauneklim manīt, ka policija varot tam piesieties par ķildas sākšanu ar tik varenu lielkungu, — jo, pēc viesnīcnieka domām, nepazīstamais varēja būt tikai varens lielkungs, — un tāpēc prātīgākais būšot, ja jauneklis, neraugoties uz savu vājumu, posīšoties un turpināšot savu ceļu. D'Artanjans, vēl pa pusei apstulbis, bez kamzoļa mugurā, ar dvieli apsietu galvu, piecēlās un, saimnieka bīdīts, sāka kāpt lejup, bet, nonācis virtuvē, viņš vispirms ieraudzīja pa logu cilvēku, kas viņu bija apvainojis — tas mierīgi tērzēja ar kādu, stāvēdams pie masīvas karietes kāpieniem, kurai priekšā bija aizjūgti divi spēcīgi Normandijas zirgi.
Viņa sarunas biedrene, kas bija izliekusi galvu pa karietes lodziņu, šķita gadus divdesmit vai divdesmit divus veca. Mēs jau tikām aizrādījuši, ka d'Artanjans spēja ļoti ātri uztvert cilvēka sejas īpatnības; viņš tātad uz pirmā acu uzmetiena redzēja, ka jaunā sieviete bija ļoti daiļa. D'Artanjanu viņas daiļums pārsteidza jo vairāk tāpēc, ka tas bija pilnīgi neparasts Francijas dienvidos, kur jauneklis līdz šim bija dzīvojis. Sieviete bija bāla, gaišmataina, garās cirtas gūlās viņai uz pleciem, zilās acis lūkojās sapņaini, lūpas bija sārtas, rokas baltas kā alabastrs. Viņa spraigi sarunājās ar nepazīstamo.
— Tātad viņa gaišība man pavēl… — dāma sacīja.
— Sai pašā mirklī griezties atpakaļ uz Angliju un no turienes nekavējoties ziņot, ja hercogs pamestu Londonu.
— Un kādi būtu pārējie rīkojumi? — daiļā ceļiniece jautāja.
— Tie ir ieslēgti šajā lādītē, ko jūs atvērsiet tikai viņpus Lamanša.
— Labi. Un ko darīsiet jūs?
— Došos atpakaļ uz Parīzi.
— Nepārmācījis pārdrošo puišeli? — jautāja dāma.
Nepazīstamais dzīrās atbildēt, bet, tikko viņš atvēra muti,
d'Artanjans, kas visu bija dzirdējis, izskrēja uz lievenēm.
— Pārdrošais puišelis pats kādu pārmācīs! — viņš iesaucās. — Un es gan ceru, ka šoreiz tas, kurš jāpārmāca, neizmuks tā kā pirmo reizi.
— Neaizmuks? — nepazīstamais, uzacis saraukdams, atkārtoja.
— Jā, es domāju, ka dāmas acu priekšā jūs neuzdrošināsieties bēgt.
— Padomājiet, — iesaucas miledija, redzēdama, ka nepazīstamais ķeras pie sava zobena roktura, — padomājiet, ka mazākā aizkavēšanās var visu sabojāt.
— Jums taisnība! — nepazīstamais piekrita. — Brauciet uz savu pusi, es došos uz savējo.
Ar galvas mājienu atvadījies no dāmas, viņš uzlēca seglos, bet karietes kučieris ņēmās pātagot zirgus. Tā abi sarunas biedri auļos aiztrauca katrs uz savu pusi.
— Ei, un jūsu rēķins! — nelabi iebļāvās viesnīcnieks, kura bijāšana pret nepazīstamo viesi pārvērtās dziļā nicināšanā, līdzko viņš redzēja, ka tas aizjāj, nenokārtojis rēķinu.
— Tūļa, samaksā! — jātnieks uzsauca sulainim, kas nometa viesnīcniekam pie kājām divas trīs sudraba monētas un aizauļoja pakaļ savam kungam.
— Gļēvuli! Nožēlojamais nelieti! Viltus muižniek! — klaigāja d'Artanjans, savukārt mezdamies pakaļ sulainim.
Taču ievainotais vēl bija par vārgu, lai panestu šādu satricinājumu. Paskrējis tikko desmit soļu, viņš juta, ka ausīs sāk dūkt, galva reibst un asiņains mākonis aizklāj acis; pakritis ielas vidū, viņš vēl nebeidza kliegt:
— Gļēvulis! Gļēvulis! Gļēvulis!
— Patiesi, viņš ir īsts gļēvulis, — purpināja viesnīcnieks, tuvodamies d'Artanjanam un cenzdamies ar šādu iztapību pielabināties nabaga jauneklim tāpat kā fabulā gārnis gliemezim.
— Jā, īsts gļēvulis, — d'Artanjans nomurmināja, — toties viņa ir īsta skaistule!
— Kāda «viņa»? — viesnīcnieks brīnījās.
— Milēdija, — d'Artanjans nočukstēja un otrreiz zaudēja samaņu.
«Nekā nevar darīt,» viesnīcnieks apsvēra, «divus esmu zaudējis, toties šis man paliek, un esmu pārliecināts, ka viņš uzkavēsies pie manis vismaz dažas dienas. Vienpadsmit ekijus man šā vai tā izdosies nopelnīt.»