Lasītājam ir zināms, ka vienpadsmit ekiji bija tieši tā summa, kas atlikusi d'Artanjana makā.
Viesnīcnieks cerēja, ka jauneklis noslimos vienpadsmit dienas un par katru dienu viņš varēs no tā noplēst vienu ekiju, bet blēdis nepazina savu viesi. Nākošajā rītā d'Artanjans piecēlās jau pulksten piecos, nokāpa lejā virtuvē un pieprasīja bez dažām citām sastāvdaļām, kuru saraksts nav nonācis mūsu rokās, vīnu, eļļu, rozmarīnu un, rokā turēdams mātes iedoto recepti, izgatavoja ziedi, ar kuru iezieda savus daudzos ievainojumus; viņš pats mainīja sev apsējus un neļāva pieaicināt nevienu ārstu. Bez šaubām, pateicoties ziedes dziednieciskai iedarbībai un varbūt arī tāpēc ka d'Artanjans iztika bez ārstu palīdzības, viņš jau tai pašā vakarā bija uz kājām un otrā dienā gandrīz pilnīgi vesels.
Bet, grasoties norēķināties par rozmarīnu, eļļu un vīnu — vienīgo, ko jauneklis bija patērējis, jo ieturēja stingru diētu, kur- pretī viņa dzeltenais zirgs, vismaz pēc viesnīcnieka vārdiem, bija aprijis trīsreiz vairāk nekā pēc kārnā lopiņa auguma varētu pieņemt, — d'Artanjans savā kabatā atrada tikai apdilušu samta maciņu un tanī glabājošos vienpadsmit ekijus, turpretī de Trevila kungam adresētā vēstule bija pazudusi.
Jauneklis ļoti pacietīgi sāka meklēt šo vēstuli, reižu divdesmit izvērsdams uz āru visas savas bikšu un vestes kabatas, cilādams un pārcilādams ceļasomas saturu, attaisīdams un aiztaisīdams maku. Bet, kad viņš bija galīgi nācis pie pārliecības, ka vēstule nav atrodama, viņu sagrāba tik negants niknums, ka gandrīz atkal radās vajadzība pēc vīna un smaržīgās eļļas, jo, redzot, ka jaunais karstgalvis iededzies dusmās un draud sadauzīt druskās visu mājvietas iekārtu, ja vēstule netikšot atrasta, viesnīcnieks jau sagrāba bozi, viņa sieva slotas kātu un kalpi tās pašas rungas, kuras bija likuši lietā pirms divām dienām.
— Gādājiet man rokā manu ieteikšanas vēstuli! Manu vēstuli, piķis un zēvele, vai arī es jūs visus uzduršu uz iesma kā irbes! — d'Artanjans draudēja.
Diemžēl kāds apstāklis traucēja jauneklim izpildīt savus draudus: kā jau teicām, viņa zobens pirmajā cīniņā tika pārlauzts uz pusēm, un to viņš bija paguvis pilnīgi aizmirst. Tā nu iznāca, ka d'Artanjans, gribēdams izvilkt no maksts zobenu, īstenībā izrādījās bruņojies ar astoņu vai desmit collu garu zobena stumbeni, ko viesnīcnieks bija rūpīgi iebāzis atpakaļ makstī. Asmens galu gudrinieks bija pamanījies noslēpt, lai izgatavotu no tā speķo- jamo iesmu.
Domājams gan, ka šī vilšanās nebūtu atturējusi mūsu karstasinīgo jaunekli, ja viesnīcnieks neapsvēris, ka prasība, ar kuru viesis griezās pie viņa, ir pilnīgi pamatota.
— Patiesi, — viņš ieteicās, nolaizdams sitienam pacelto bozi, — kur palikusi vēstule?
— Jā, kur tā ir palikusi? — d'Artanjans neatlaidās. — Pirmkārt, es jūs brīdinu, šī vēstule bija adresēta de Trevila kungam, un tai jāatrodas. Vai arī, ja tā neatradīsies, tad viņš pats pratīs likt to saprast!
Šie draudi galīgi iebiedēja viesnīcnieku. Pēc karaļa un kardināla kunga de Trevila kungs bija cilvēks, kura vārdu pieminēja visbiežāk ne tikai karavīri, bet arī citi pilsētu iedzīvotāji. Bija gan vēl arī «Zozefa tēvs», taču viņa vārds allaž tika izrunāts pavisam klusu, jo «pelēkā gaišība», kā mēdza dēvēt šo kardināla intīmo draugu, iedvesa visiem lielas bailes.
Un tā nu, tālu aizmēzdams projām bozi, pavēlējis sievai darīt tāpat ar savu slotas kātu un kalpiem ar nūjām, viesnīcnieks pats pirmais rādīja piemēru, ķerdamies cītīgi pie pazudušās vēstules meklēšanas.
— Vai tad tanī vēstulē atradās kaut kādas vērtības? — labu brīdi veltīgi nomeklējies, iejautājās viesnīcnieks.
— Pie joda! Domāju gan! — atsaucās gaskonietis, kas ar šīs vēstules palīdzību bija cerējis izlauzt sev ceļu uz galmu. — Tanī bija visa mana manta.
— Vai Spānijas vērtspapīros? — viesnīcnieks uztraukti jautāja.
— Čekos naudas saņemšanai no viņa majestātes personīgās kases, — atbildēja d'Artanjans, kas bija cerējis ar nozudušās ieteikšanas vēstules palīdzību iekļūt karaļa kalpībā un tāpēc uzskatīja, ka ar savu diezgan pārdrošo atbildi nebūs neko samelojis.
— Piķis un zēvele! — viesnīcnieks, pilnīgi izmisis, lādējās.
— Bet tas nav svarīgi, — d'Artanjans ar gaskoniešiem rak- sturigo bramanību turpināja. — Nauda man ir nieks. Galvenais man ir pati vēstule. Labāk es būtu ar mieru pazaudēt tūkstoš pistoļu nekā šo vēstuli.
Tikpat labi viņš būtu varējis sacīt divdesmit tūkstoš pistoļu, bet viņu bija atturējusi jauneklīga kautrība.
Sirdīdamies un veltīgi rakņādamies pa malu malām, viesnīcnieks pēkšņi kaut ko iedomājās.
— Tā vēstule nemaz nav pazudusi! — viņš iesaucās.
— Kā tā? — d'Artanjans brīnījās.
— Nē, tā jums ir paņemta.
— Paņemta? Kas tad to būtu paņēmis?
— Vakarējais muižnieks. Viņš nokāpa lejā virtuvē, kur atradās jūsu kamzolis. Viņš uzkavējās virtuvē viens pats. Varu saderēt, ka viņš jums to ir nozadzis.
— Vai jūs tā domājat? — d'Artanjans neticīgi ieteicās, jo labāk par kuru katru zināja, ka šī vēstule var būt svarīga vienīgi viņam pašam, un nespēja iedomāties, kālab pēc tās būtu tīkojis kāds cits. Protams, neviens kalpotājs, neviens no viesnīcā esošajiem ceļotājiem nevarētu gūt sev nekādu labumu no šīs ieteikšanas vēstules.
— Tātad jūs turat aizdomās bezkaunīgo muižnieku? — d'Artanjans vaicāja.
— Esmu par to pārliecināts, — viesnīcnieks atbildēja. — Kad es viņam pateicu, ka jūsu augstdzimtība ir de Trevila kunga aizgādībā un ka jūs pat vedat šim godājamajam muižniekam adresētu vēstuli, nepazīstamais acīm redzami uztraucās, noprasīja man, kur šī vēstule atrodoties, un nekavējoties nokāpa lejā virtuvē, jo zināja, ka tur palicis jūsu vamzis.