— Tad viņš noteikti ir tas, kas mani apzadzis, — d'Artanjans sacīja. — Sūdzēšos par to de Trevila kungam, un de Trevila kungs sūdzēsies karalim. — Pēc tam jauneklis cēli izvilka no kabatas divus ekijus, pasniedza tos viesnīcniekam, kas, cepuri rokā turēdams, pavadīja viņu līdz vārtiem. Te d'Artanjans uzkāpa mugurā dzeltenajam zirgam, kas viņu bez turpmākiem starpgadījumiem noveda līdz Parīzes Sent-Antuana vārtiem, kur nabaga lopiņa īpašnieks to pārdeva par trim ekijiem, un tas vēl bija labi samaksāts, jo d'Artanjans savu kleperi pēdējā ceļa posmā bija gaužām nodzinis. Zirgu tirgonis, kuram d'Artanjans savu lopiņu atdeva par augšminēto summu, aizrādīja jauneklim, ka šādu nedzirdēti lielu naudu tas maksājot tikai klepera īpatnējās krāsas dēļ.
Tā nu d'Artanjans, padusē nesdams nelielo mantu sainīti, kājām iesoļoja Parīzē un klaiņāja pa ielām, līdz atrada savam patukšajam makam piemērotu istabu. Šī istaba, mansardam līdzīga pažobele, bija Kapraču ielā, Luksemburgas parka tuvumā.
Iemaksājis rokasnaudu, d'Artanjans tūlīt ievācās savā mājoklī un uzreiz ķērās pie darba: viņš ņēmās apšūt savu kamzoli un bikses ar tresēm, kuras māte bija noārdījusi no d'Artanjana tēva kunga gandrīz pilnīgi jaunā kamzoļa un slepus iedevusi dēlam. Tad jauneklis aizgāja uz Lūžņu Piekrasti, kur uzdeva piekalt savam zobenam jaunu asmeni. Pēc tam viņš aizstaigāja uz Luvras pusi un pirmajam musketierim, ko sastapa ceļā, apjautājās, kur atrodoties de Trevila kunga māja. Izrādījās, ka tā bija Vjēkolom- bjē ielā, tātad pavisam netālu no d'Artanjana mītnes: jauneklis šo sagadīšanos uzskatīja par labu zīmi, kas vēstī panākumus.
Apmierināts ar savu izturēšanos Mengā, nejuzdams sirdsapziņas pārmetumus par pagātni, būdams pilns paļāvības par tagadni un cerību spārnots par nākotni, viņš cieši aizmiga krietna cilvēka miegā.
Kā kārtīgs provinciālis viņš nogulēja līdz pulksten deviņiem rītā, piecēlās un devās pie ievērojamā de Trevila kunga, kas, pēc vecā d'Artanjana kunga domām, bija trešā persona visā karalistē.
II
De TREVILA KUNGA UZGAIDĀMĀ ISTABA
De Truavils, kā Gaskoņā viņa ģimene saucās vēl joprojām, vai de Trevils, kā viņš pats dēvējās Parīzē, bija iesācis savas gaitas gluži tāpat kā d'Artanjans, proti, bez viena sū kabatā, bet ar lielu drosmes, asprātības un atjautības krājumu, kas nereti pat visnabadzīgākajam Gaskoņas muižnieciņam palīdz piepildīt viņa tēva cerības un sasniegt mūžā vairāk nekā dažam labam bagātam Perigoras vai Berijas muižniekam ar visu savu lielo mantojumu. De Trevila kunga nekautrīgā drosme, viņa vēl nekautrīgākā veiksme laikos, kad zobena cirtieni bira kā krusa, bija viņu pacēluši augšā pa tām grūti uzkāpjamajām kāpnēm, kuras mēdz saukt par galma labvēlību, un viņš tās bija uzveicis, jožot pa četriem kāpieniem uzreiz.
Viņš bija karaļa draugs. Ikvienam ir zināms, cik lielā cieņā karalis turēja sava tēva Anrija IV piemiņu. De Trevila kunga tēvs bija tik uzticīgi kalpojis Anrijam IV karos pret Līgu, ka, trūkstot skaidrai naudai, — tās bearnietim bija par maz visu mūžu, un parādus viņš mēdza maksāt ar vienīgo, ko viņam nekad nevajadzēja aizņemties, proti, ar asprātību, — tātad, kā jau teicām, trūkstot skaidrai naudai, karalis bija atļāvis de Trevila kunga tēvam pēc Parīzes atgūšanas ieslēgt savā vapenī zelta lauvu ar devīzi: fidelis et fortis[2]. gods tas bija liels, taču ar to tikt pie turības nevarēja. Un tā nu iznāca, ka lielā Anrija slavenais līdzgaitnieks mirstot atstāja dēlam mantojumā vienīgi savu zobenu un devīzi. Pateicoties šim cildenajam mantojumam un neaptraipītajam vārdam, kas nāca tam līdzi, de Trevila kungs tika uzņemts jaunā prinča galmā, kur tik drosmīgi kalpoja ar savu zobenu un bija tik uzticīgs vapenī rakstītajai devīzei, ka Ludviķis XIII, viens no labākajiem paukotājiem visā karalistē, mēdza sacīt: ja kāds no viņa draugiem grasītos cīnīties divkaujā, tad viņš tam ieteiktu ņemt par sekundantiem, pirmkārt, viņu pašu un, otrkārt, Trevilu, varbūt pat pirms viņa.
Ludviķis XIII juta patiesu sirsnību pret Trevilu, protams, īsti karalisku, egoistisku sirsnību, un tomēr tā bija sirsnība. Tais grūtajos laikos augstdzimuši ļaudis centās pulcināt ap sevi Tre- vilam līdzīgus cilvēkus. Apzīmējumu «stiprs», otro vārdu de Trevilu vapeņa uzrakstā, būtu varējuši ņemt sev par devīzi daudzi, bet maz muižnieku varētu attiecināt uz sevi uzraksta pirmo epitetu «uzticīgs». Trevils bija viens no tiem retajiem, kas prot paklausīt bez spriedelēšanas, akli kā suns; acs viņam bija vērīga, roka strauja, un acis viņam kalpoja tikai, lai saskatītu, vai karalis nav ar kādu neapmierināts, bet roka — lai pārmācītu vaininieku: kaut kādu Bernu, Moreveru, Poletro de Merē vai Vitrī. Trevilam līdz šim tikai bija trūcis izdevības, taču viņš tai uzglūnēja un bija cieši apņēmies ķert to aiz čupra, tikko tā gadīsies pa tvērienam. Ne velti Ludviķis XIII bija iecēlis de Trevilu par musketieru kapteini, un tie ar savu padevību vai drīzāk ar fanātisko pakļaušanos bija Ludviķim XIII tas pats, kas savā laikā Indriķim III ordināri un Ludviķim XI skotu gvarde.
Kardināls savukārt šai ziņā nepalika iepakaļ karalim. Redzēdams, kādu varenu izlasi sapulcinājis ap sevi Ludviķis XIII, arī otrais vai, pareizāk sakot, pirmais Francijas valdonis bija vēlējies radīt sev īpašu gvardi. Tāpēc viņam tāpat kā Ludviķim XIII bija pašam savi musketieri, un varēja vērot, kā abi valdonīgie sāncenši vervēja savai gvardei visās Francijas provincēs un pat ārvalstīs vīrus, kas bija kļuvuši slaveni ar varoņdarbiem. Vakaros, spēlēdami šahu, Rišeljē un Ludviķis XIII nereti ķildojās par savu musketieru nopelniem. Katrs lielījās ar savu vīru stāju un drosmi; atklātībā nopeldami divkaujas un kautiņus, abi slepeni uzmudināja savus miesassargus uz plūkšanos un izjuta patiesu sāpinājumu vai dziļu prieku par savējo neveiksmēm vai uzvarām. Tā vismaz vēstī savos memuāros cilvēks, kas pats piedzīvojis dažas no šādām neveiksmēm un daudzas uzvaras.