Trevils bija uzodis sava pavēlnieka vājo pusi un, pateicoties šai veiklībai, iemantoja karaļa ilgstošu un nemainīgu labvēlību, kaut gan ir zināms, ka Ludviķis XIII nav bijis pastāvīgs savā draudzībā. Viņš tik izaicinoši dižojās ar saviem musketieriem kardināla Armana Diplesī Rišeljē priekšā, ka eminencei aiz dusmām saslējās sirmās ūsas. Trevils apbrīnojami labi izprata sava laika karu un, kad nevarēja dzīvot uz ienaidnieka rēķina, dzīvoja uz savu līdzpilsoņu rēķina; viņa karavīri bija nevaldāms velnu leģions, kas paklausīja vienīgi viņam pašam.
Nevīžīgi ģērbušies, ieskurbuši, saskrambājušies, karaļa vai drīzāk de Trevila kunga musketieri ālējās pa krodziņiem, pastaigas un ļaužu pilnām izpriecu vietām, skaļi klaigādami, ūsas skrullēdami, zobenus šķindinādami un ar īstu baudu iedunkādami kardināla kunga musketierus, kad vien tos sastapa. Tad ar tūkstoš zobgalībām kaut vai ielas vidū tika izvilkti zobeni no maksts. Gadījās, ka tika nogalināts kāds no viņiem, taču tas varēja mirt drošā pārliecībā, ka viņu apraudās un atriebs; biežāk nogalināja viņi paši, un tad viņi jutās pārliecināti, ka cietumā viņiem nebūs jāsmok, jo de Trevila kungs gādās, lai viņus atbrīvo. Sie ļaudis, kas de Trevila kungu pielūdza un skaļi dziedāja viņam slavas dziesmas, bija īsti karātavu putni, tomēr sava kapteiņa priekšā viņi drebēja kā skolēni sava skolotāja priekšā, paklausīja tam uz pirmā vārda un bija gatavi iet nāvē, lai nomazgātu no sevis kaut niecīgāko pārmetumu.
Šo vareno ieroci de Trevila kungs bija izmantojis sākumā karaļa un tā piekritēju, vēlāk arī sevis paša un savu draugu labā. Starp citu, nevienos to laiku memuāros, kuru saglabājies ļoti daudz, šo godājamo muižnieku neapvaino pat ne viņa ienaidnieki, un to viņam netrūka ne mācītu vīru, ne zobena varoņu vidū; kā jau teicām, nekur šo godājamo muižnieku neviens neapvaino, ka tas būtu ņēmis atlīdzību par savas gvardes sniegto palīdzību. Kaut arī de Trevilam piemita retas intriģēšanas spējas, kas viņu padarīja līdzvērtīgu visrūdītākajiem intrigantiem, viņš tomēr palika godīgs cilvēks. Vēl vairāk: par spīti nogurdinošajiem karagājieniem un grūtajām apmācībām viņš bija izvērties par vienu no sava laikmeta galantākajiem jautru dēku meklētājiem, par izsmalcinātu siržu lauzēju un divdomīgu asprātību teicēju. Par de Trevila veiksmi mīlestībā tenkoja tikpat daudz, kā pirms gadiem divdesmit bija tenkots par Basompjēra uzvarām, un tas kaut ko nozīmēja. Musketieru kapteinis tika apbrīnots, nīsts un mīlēts, tātad viņš bija sasniedzis laimes un panākumu kalngalus.
Ludviķis XIV ar savu spilgto starošanu aptumšoja visus mazākos spīdekļus galmā, turpretim viņa tēvs, saule pluribus impar[3], atstāja katram savam favorītam viņa spožumu, katram galminiekam viņa savdabīgo vērtību. Bez karaļa un kardināla rīta audiencēm Parīzē tolaik vairāk nekā divsimt augstmaņu mājās notika vairāk vai mazāk plašas rīta pieņemšanas. To vidū de Trevila pieņemšana pulcināja vai visvairāk apmeklētāju.
Viņa savrupmājas pagalms Vjē-Kolombjē ielā līdzinājās karaspēka nometnei jau no pulksten sešiem rītā vasaru un no pulksten astoņiem rītā ziemu. Piecdesmit līdz sešdesmit musketieru, kas acīm redzami tur cits citu nomainīja, lai viņu skaits allaž paliktu iespaidīgs, pastaigājās pa pagalmu, pilnīgi apbruņojušies un gatavi uz visu. Pa kāpnēm, kas bija tik platas, ka mūsu dienās arhitekts to aizņemtajā vietā uzceltu veselu māju, šaudījās augšā un lejā Parīzes lūdzēji, kas tīkoja pēc kaut kādas labvēlības, provinces muižnieki, kuri tiecās iestāties musketieros, un dažādu krāsu livrejās tērpti sulaiņi, kas atnesa de Trevila kungam vēstījumus no saviem kungiem. Uzgaidāmajā istabā uz gariem soliem, kas stiepās gar sienām, atpūtās izredzētie, proti, tie, kurus mājas saimnieks bija uzaicinājis ierasties. Te no rīta līdz vakaram skanēja troksnis, kamēr de Trevila kungs kabinetā, kas atradās līdzās uzgaidāmajai istabai, pieņēma apmeklētājus, uzklausīja sūdzības, deva rīkojumus un kā pats karalis uz sava balkona Luvrā varēja nostāties pie loga un pārskatīt savus ļaudis un viņu apbruņojumu.
Todien, kad d'Artanjans te atnāca pirmo reizi, burzma šķita sevišķi liela, it īpaši provinciālim, kas nupat ieradies no savas provinces. Ir gan tiesa, ka šis provinciālis bija gaskonietis, un tanīs laikos d'Artanjana puses ļaudis tika uzskatīti par tādiem, kurus nav viegli ar kaut ko pārsteigt. Ienācis pa masīviem vārtiem, kas bija apsisti ar garām naglām, kuru galvas veidoja četrstūrus, cilvēks uzreiz nokļuva karavīru vidū; tie staigāja pa sētsvidu sasaukdamies, ķildodamies un draiskuļodami. Šajos mutuļojošos musketieru viļņos ceļš varētu pavērties tikai kādam virsniekam, augstmanim vai daiļai sievietei.
Pa šo juceklīgo burzmu tad nu lauzās cauri ar drebošu sirdi mūsu jauneklis, ar vienu roku spiezdams pie kalsnajiem stilbiem garo zobenu, ar otru turēdams cepures malu; uz lūpām nabaga provinciālim bija savilkts mazs smaidiņš, ar kuru viņš centās apslēpt savu apjukumu. Ticis garām kādam pūlītim, viņš uzelpoja brīvāk, taču manīja, ka musketieri noskatās viņam pakaļ, un d'Artanjans, kas līdz šim bija par sevi diezgan augstās domās, pirmo reizi mūžā jutās smieklīgs.
Pie kāpnēm stāvoklis kļuva vēl ļaunāks: uz apakšējiem kāpieniem četri musketieri izklaidējās draiskā rotaļā, bet desmit vai divpadsmit viņu biedri drūzmējās kāpņu laukumiņā un gaidīja savu reizi, lai piedalītos rotaļā.
Viens no četriem, stāvēdams uz augstāka pakāpiena, ar atvāztu zobenu rokā kavēja vai vismaz centās aizkavēt pārējos trīs kāpt augšup. Sie trīs pārējie, veikli cilādami zobenus, mācās viņam virsū. Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka tie cīnās ar rapieriem, taču drīz vien pēc skrambājumiem, kurus saņēma rotaļas dalībnieki, viņš noprata, ka, tieši pretēji, katrs ierocis ir lieliski uzasināts un uzsmailēts. Pie katra ieskrambājuma ne tikai skatītāji, bet arī paši cietušie smējās kā negudri.