Tobrīd uz augstākā pakāpiena stāvošais musketieris vareni atsita savu pretinieku uzbrukumus. Ap viņiem aplī bija sapulcējušies ļaudis. Pēc rotaļas noteikumiem katram, kas saņēma ieskrambājumu, vajadzēja izstāties no spēles un viņš par labu uzvarētājam zaudēja savu kārtu uz audienci. Piecās minūtēs visi lejāk stāvošie bija ieskrambāti: viens rokā, otrs zodā un trešais pie auss, turpretī tas, kurš aizstāvēja pakāpienu, ne reizes netika skarts. Pēc pieņemtajiem noteikumiem viņš ar savu veiklību bija pavirzījies rindā par trim vietām uz priekšu.
Kaut gan mūsu jauno ceļotāju bija visai grūti pārsteigt vai vismaz likt viņam izpaust savu pārsteigumu, taču šāds laika kavēklis viesa viņā dziļu izbrīnu. Savā dzimtajā malā, kur karstgalvju netrūka, viņš tomēr nebija piedzīvojis, ka divkaujā cīnītos bez mazākā pamata. So četru musketieru gaskonāde viņam šķita daudz neparastāka par visu, ko viņš bija redzējis un pat dzirdējis pašā Gaskoņā. D'Artanjanam likās, ka viņš pārcēlies slavenajā milžu zemē, kurā bija nokļuvis Gulivers un tur pārdzīvojis milzīgas izbailes. Un tomēr jauneklis vēl nebija galā: atlika kāpņu augšējais laukums un uzgaidāmā istaba.
Kāpņu laukumā necilāja zobenus, tur tenkoja par sievietēm, bet uzgaidāmajā istabā par galmu. Kāpņu laukumā d'Artanjans pietvīka, uzgaidāmajā istabā notrīsēja aiz bailēm. Jaunekļa možā un draiskā iztēle, kas Gaskoņā bija viņu darījusi bīstamu jaunām istabenēm un reizēm pat to jaunajām kundzēm, nekad, pat ne augstākā neprāta mirkļos, nebija varējusi izraisīt viņa sapņos ne pusi no mīlestības brīnumiem un ne ceturtdaļu no dēkainajiem varoņdarbiem, par kuriem šeit tika mēļots, turklāt saistot tos ar plaši pazīstamiem vārdiem un pilnīgi neaizplīvuroti minot dažādus sīkumus. Ja kāpņu laukumā tika aizskartas viņa tiklības jūtas, tad uzgaidāmajā istabā triecienu saņēma viņa cieņa pret kardinālu. Tur d'Artanjans sev par lielu pārsteigumu izdzirda skaļā balsī kritizējam politiku, no kuras drebēja visa Eiropa; netika saudzēta arī kardināla personīgā dzīve, kaut gan jauneklis zināja, ka par mēģinājumiem to izdibināt tikuši sodīti daudzi ievērojami un vareni augstmaņi. Šis izcilais cilvēks, ko tik dziļi cienīja d'Artanjana tēvs, de Trevila kunga musketieriem kalpoja par izsmiekla priekšmetu. Tie zobojās par kardināla līkajām kājām un kumpaino muguru. Daži dziedāja dziesmiņas par viņa mīļāko d'Egijona kundzi un māsas meitu de Kombalē kundzi, bet citi prātoja, kā izjokot kardināla pāžus un miesassargus, — tas viss d'Artanjanam šķita neiedomājami un neiespējami.
Taču, kad reizēm dzēlīgajās epigrammās par kardinālu nejauši tika pieminēts karaļa vārds, visiem zobgaļiem mutes uz mirkli palika gluži kā aizsietas. Mēlneši bažīgi palūkojās apkārt, it kā bīdamies, ka de Trevila kunga kabineta sienai varētu būt ausis. Bet tūlīt pat atkal kāds norādījums atvirzīja sarunu atpakaļ uz viņa eminenci, balsis ieskanējās no jauna, un neviens no lielā kardināla darbiem nepalika neapgaismots.
«Tie visi tiks iemesti Bastīlijā un pakārti,» d'Artanjans šausmās nodomāja, «un es kopā ar viņiem, jo tikšu uzskatīts par viņu līdzzinātāju, tāpēc ka esmu dzirdējis un uzklausījies šīs ķecerīgās runas. Ko teiktu mans godājamais tēvs, kas man tik ļoti lika pie sirds izturēties goddevīgi pret kardinālu, ja dabūtu zināt, ka atrodos šādu bendesmaisu sabiedrībā?»
Protams, kā jau lasītājs pats būs iedomājies, d'Artanjans neuzdrošinājās iejaukties sarunā, bet skatījās ar abām acīm un klausījās ar abām ausīm, kārīgi saspringdams visus piecus prātus, lai tikai nekā nepalaistu garām un par spīti bijībai pret tēva dotajiem padomiem tomēr juta, ka gaume un tieksme vedina viņu drīzāk uzteikt nekā nopelt nedzirdētās lietas, kas šeit norisinājās ap viņu.
Tā kā jauneklis de Trevila kunga piekritēju pūlī bija pilnīgi svešs un tika redzēts pirmo reizi, tad pie viņa pienāca sulainis un vaicāja, ko viņš vēloties, D'Artanjans pazemīgi nosauca savu vārdu, pateica, ka esot de Trevila kunga dzimtās puses cilvēks, un uzdeva sulainim izlūgties no mājastēva viņam īsu audienci.
Sulainis aizbildnieciskā tonī apsolīja savlaicīgi darīt zināmu jaunekļa lūgumu.
Pamazām d'Artanjans bija atguvies no pirmā pārsteiguma un nu viņam bija laiks atliku likām nopētīt apkārtējo cilvēku apģērbu un sejas.
Visskaļākās grupas viduspunkts bija gara auguma musketieris ar augstprātīgu seju, tērpies ļoti neparastā apģērbā, kas saistīja vispārēju uzmanību. Viņam tobrīd nebija mugurā mundieris, kas, starp citu, nebija obligāts tanīs laikos, kad cilvēkiem brīvības bija mazāk, toties neatkarība lielāka. Viņš bija ģērbies gaiši zilā, pamatīgi izbalējušā un apvalkātā kamzolī, virs kura dižojās krāšņa, ar zeltu izšūta zobena siksna, kas staroja kā ūdens vizma pusdienas saulē. Garš karmīnsarkans apmetnis viņam bija graciozi noslīdējis pār pleciem, atsegdams priekšā vienīgi grezno zobena siksnu, pie kuras karājās milzīgs zobens.
Šis musketieris patlaban bija nomainījies no sardzes, žēlojās, ka esot apaukstējies, un laiku pa laikam māksloti ieklepojās. Tāpēc arī esot aplicis apmetni, kā viņš paskaidroja apkārtējiem, un, kamēr viņš, nicīgi ūsas uzgriezdams, it kā no augšas izmeta vārdus, pārējie, un d'Artanjans vairāk par visiem, sajūsmināti apbrīnoja viņa izšūto zobena siksnu.