— Tad jau iznāk, ka nepazīstamais gribējis cīnīties ar d'Artanjana kungu?
— Tā rādās.
— Vai jūs zināt, kas ar viņu tālāk noticis?
— Nē. Nekad agrāk nebiju viņu redzējis un arī pēc tam vairs neesmu redzējis.
— Lieliski. Tagad es zinu visu, ko gribēju uzzināt. Jūs teicāt, ka Portosa istaba ir otrajā stāvā, numurs viens?
— Jā, kungs, tā ir skaistākā istaba manā viesnīcā, es jau desmit reizes būtu varējis to izdot.
— Nomierinieties! — d'Artanjans smiedamies sacīja. — Portoss jums samaksās ar hercogienes Koknaras naudu.
— Cienītais kungs, ja viņa attaisītu maku, tad būtu vienalga, vai viņa ir prokurora sieva vai hercogiene. Bet viņa esot pilnīgi noteikti atbildējusi, ka viņai apnikušas pastāvīgās Portosa kunga prasības un neuzticība, tāpēc viņa nesūtīšot tam ne plika sū.
— Vai jūs savam viesim paziņojāt šo atbildi?
— Dievs pasargi, nē! Tad jau viņš būtu sapratis, kādā veidā mēs izpildījām viņa uzdevumu.
— Tātad viņš vēl aizvien gaida šo naudu?
— Nūja, ka gaida! Vēl vakardien viņš tai aizrakstīja otrreiz, bet šoreiz vēstuli nodeva pastā viņa kalpotājs.
— Jūs sakāt, ka tā sieviete ir veca un neglīta?
— Vismaz piecdesmit gadus veca un, spriežot pēc Pato izteicieniem, gaužām neglīta.
— Tad esiet bez raizēm, gan viņai sirds iežēlosies. Un Portoss jau nevar būt jums parādā diezin cik daudz.
— Kā, ne daudz? Veselas divdesmit pistoles, neskaitot ārstu. Oho, viņš ne no kā neatsakās, var redzēt, ka viņš pieradis labi dzīvot.
— Ja arī mīļākā pamestu viņu, gan viņam atradīsies draugi, par to es galvoju. Tāpēc nomierinieties un izturieties arī turpmāk pret viņu rūpīgi, kā to prasa viņa stāvoklis.
— Kungs, jūs man solījāt, ka nerunāsiet par prokurora sievu un neteiksiet ne vārda par ievainojumu.
— To mēs jau norunājām, esmu jums devis godavārdu.
— Viņš mani nogalinātu, ja dabūtu zināt! ■
— Nebaidieties, viņš nav tik negants, kā izskatās.
Tad d'Artanjans devās augšup uz otro stāvu, mazliet nomierinājis viesnīcnieku attiecībā uz divām lietām, kuras tam nepārprotami stāvēja ļoti tuvu pie sirds: maku un dzīvību.
Kāpņu galā uz izskatīgākajām durvīm visā koridorā bija ar melnu tinti uzvilkts milzīgs cipars «1». D'Artanjans pieklauvēja pie šīm durvīm un, kad no iekšienes atskanēja uzaicinājums iet pie velna, iegāja istabā.
Portoss gulēja gultā un, lai ievingrinātu roku, spēlēja ar Mus- ketonu kārtis; virs uguns uz iesma čurkstēja irbe, katrā kamīna stūrī uz ogļu poda kūpēja pa kastrolim, no viena plūda truša frikasē, no otra vīna mērcē sutinātas zivs smarža, tīksmi kairinādama ožu. Rakstāmpults un kumodes marmora virsa bija piekrauta ar iztukšotām pudelēm.
Ieraudzījis draugu, Portoss aiz prieka iekliedzās. Musketons godbijīgi piecēlās, atdodams savu vietu d'Artanjanam, un gāja apraudzīt kastroļus, kas acīm redzami atradās viņa ziņā.
— Velns lai parauj! Jūs tas esat! — Portoss sacīja d'Artanjanam. — Esiet sveicināts un piedodiet, ka neeju jums pretī. Bet, — viņš piebilda, ar zināmu nemieru paskatīdamies uz d'Artanjanu, — vai jūs zināt, kas ar mani notika?
— Nē.
— Saimnieks jums neka nestāstīja?
— Prasīju pēc jums un taisnā ceļā kāpu augšā.
Portoss atviegloti uzelpoja.
— Kas tad ar jums, mīļais Portos, notika? — d'Artanjans jautāja.
— Uzbrūkot pretiniekam, ko jau biju pacienājis ar trim zobena dūrieniem un ar ceturto gribēju galīgi nožmiegt, es paklupu pret akmeni un izmežģīju celi.
— Tiešām?
— Goda vārds! Tam blēdim laimējās, jo es galvoju, ka būtu viņu uz vietas nobeidzis.
— Un kur viņš palika?
— To es nezinu. Bet viņam pietika, un, vairāk neprasīdams, viņš aizlaidās lapās. Taču stāstiet, kā jums, d'Artanjan, ir klājies?
— Tātad, dārgais Portos, jūs gultā aiztur izmežģītais celis? — d'Artanjans neatlaidās.
— Jā, iedomājieties, tāds nieks! Bet pēc pāris dienām es būšu uz pekām.
— Kāpēc nelikāt sevi aizvest atpakaļ uz Parīzi? Te jūs laikam ellīgi garlaikojaties.
— Biju nodomājis tā darīt. Bet man, dārgais draugs, jāatzīstas kādā lietā.
— Proti?
— Ta ka es, ka jūs pats teicat, ellīgi garlaikojos un man kabatā bija no jums dabūtās septiņdesmit piecas pistoles, tad, gribēdams izklaidēties, uzaicināju pie sevis istabā kādu muižnieku, kas te garāmbraukdams bija apmeties, saspēlēt uz kauliņiem. Viņš bija ar mieru, un, pie joda, manas septiņdesmit piecas pistoles pārceļoja viņa kabatā, nemaz nerunājot par zirgu, ko viņš dabūja piedevām. Bet stāstiet, mīļais d'Artanjan, kā jums ir gājis?
— Ko jūs gribat, dārgais Portos! Visur nevar veikties. Jūs taču zināt sakāmvārdu: «Kam laime mīlestībā, tam nav laimes spēlē». Jūs mīlestībā esat pārāk laimīgs, lai spēle jums neatriebtos. Bet ko jums nozīmē laimes untumi! Vai jums, laimes lutekli, nav jūsu hercogiene, kas jums katrā ziņā izlīdzēs?
— Protams. Un, tā kā man neveicās spēlē, — Portoss rotaļīgi sacīja, — tad aizrakstīju viņai, lai viņa man atsūta piecdesmit luidoru, kas man pašreizējā stāvoklī pilnīgi nepieciešami…
— Nu, un?
— Nu, un laikam viņa aizceļojusi uz saviem lauku īpašumiem, jo atbildi neesmu vēl saņēmis.
— Tiešām?
— Jā. Tāpēc vakar aizrakstīju viņai otru vēstuli, vēl pārliecinošāku nekā pirmo. Bet nu jūs, mans mīļais draugs, esat ieradies, parunāsim par jums. Atzīšos, ka sāku mazliet uztraukties pārjums.
— Spriežot pēc tā, ko es šeit redzu, viesnīcas saimnieks izturas pret jums labi, — d'Artanjans sacīja, norādīdams uz pilnajiem kastroļiem un iztukšotajām pudelēm.