— Lēnām pa tiltu! — Portoss atteica. — Pirms dienām trim vai četrām šis nekauņa ienāca pie manis ar rēķinu, un es viņus izsviedu pa durvīm, saimnieku un rēķinu, tā ka savā ziņā esmu te kā uzvarētājs, kā iekarotājs. Kā redzat, esmu apbruņojies no galvas līdz papēžiem, jo man pastāvīgi jābaidās no uzbrukumiem.
— Man tomēr šķiet, ka reizēm jūs pats dodaties uzbrukumos,— d'Artanjans smiedamies sacīja un norādīja uz pudelēm un kastroļiem.
— Diemžēl, ne es! — Portoss atbildēja. — Sasodītais izmežģījums saista mani pie gultas, bet Musketons dodas izlūkgājienos un atnes proviantu. Musketon, mans draugs, — Portoss turpināja, — kā redzat, mums ieradies pastiprinājums, tāpēc vajadzēs papildināt pārtikas krājumus.
— Musketon, jums jāizdara mans kāds pakalpojums, — d'Artanjans teica.
— Kāds, cienītais kungs?
— Jāiepazīstina ar saviem paņēmieniem Planšē. Arī es kādreiz varu nokļūt aplenkumā, un tad man nekas nebūtu pretī, ja viņš sagādātu man tādas pašas ērtības, kādas tu sniedz savam kungam.
— Ak Dievs! Nekas nav vieglāk, — Musketons pieticīgi atbildēja. — Jābūt veiklam, un tas ir viss. Esmu uzaudzis uz laukiem, un vaļas brīžos mans tēvs nodevās malumedniecībai.
— Un ar ko viņš nodarbojās pārējā laikā?
— Ar amatu, ko es vienmēr esmu uzskatījis par visai ienesīgu.
— Ar kādu?
— Tas bija katoļu un hugenotu kara laikos. Redzēdams, ka hugenoti iznīcina katoļus un katoļi hugenotus un tas viss notiek ticības vārdā, mans tēvs izgudroja sev jauktu ticību, kas viņam atļāva būt reizēm katolim, reizēm hugenotam. Ar medību bisi pār plecu viņš pastaigājās aiz ceļmalas dzīvžogiem, un, kad redzēja, ka tuvojas kāds vientuļš katolis, tad protestantu ticība uzreiz ņēma virsroku viņa prātā. Viņš pavērsa bises stobru pret nācēju un, kad tas bija vairs tikai soļu desmit attālumā, uzsāka ar ceļinieku sarunu, kas parasti beidzās ar to, ka nelaimīgais katolis atdeva savu maku, lai glābtu dzīvību. Pats par sevi saprotams, ka, redzot tuvojamies vientuļu hugenotu, mans tēvs juta sirdī uzliesmojam tik kvēlu mīlestību uz katoļu baznīcu, ka pats nesaprata, kā pirms stundas ceturkšņa bija varējis šaubīties par mūsu svētās ticības pārākumu. Man jums, cienījamais kungs, jāpaskaidro, ka es esmu katolis, bet manu vecāko brāli tēvs, būdams uzticīgs saviem principiem, uzaudzinājis par hugenotu.
— Un kādu galu ņēma šis godājamais cilvēks? — d'Artanjans jautāja.
— Ļoti nelaimīgu, mans kungs. Kādu dienu viņš uz šauras takas nokļuva starp hugenotu un katoli, ar kuriem viņam jau agrāk bijušas darīšanas; tie abi viņu pazina un vienotiem spēkiem pakāra pie tuvākā koka. Pēc tam abi par savu varoņdarbu lielījās tuvējās sādžas krodziņā, kur tieši tobrīd mēs ar brāli sēdējām pie glāzes vīna.
— Un ko jūs darījāt? — d'Artanjans jautāja.
— Mēs ļāvām, lai viņi izrunājas, — Musketons atbildēja. — Pēc tam kad, izgājuši no krodziņa, viņi devās katrs uz savu pusi, mans brālis steidzās uzglūnēt ceļā katolim, bet es hugenotam. Pēc pāris stundām viss bija galā, mēs abi bijām veikuši savu, apbrīnodami mūsu nelaimīgā tēva gudrību, ka viņš tik saprātīgi bija uzaudzinājis mūs katru savā ticībā.
— Patiesi, Musketon, kā redzams no tā, ko jūs stāstāt, jūsu tēvs ir bijis ļoti saprātīgs cilvēks. Un jūs sakāt, ka vaļas brīžos viņš nodevies malumedniecībai?
— Jā, kungs, un tieši viņš man iemācīja izmest cilpas un izlikt naktsšņores. Redzēdams, ka mūsu lempīgais saimnieks baro mūs ar dažādiem smagiem ēdieniem, kas varbūt der lauciniekiem, bet ne mūsu smalkajiem vēderiem, es paklusām sāku piekopt savu veco amatu. Pastaigādamies pa prinča kunga mežiem, es izliku cilpas meža zvēru tekās; gulšņādams viņa augstības dīķu malā, izmetu naktsšņores. Un tagad, paldies Dievam, mums nekā netrūkst, kā jūs pats, godātais kungs, varat pārliecināties. Mums ir irbes un truši, karpas un zuši, viegla un veselīga barība, kāda noder slimniekiem.
— Un kā ar vīnu? — d'Artanjans tincināja. — Kas jums piegādā vīnu? Vai jūsu viesnīcnieks?
— Gan jā, gan nē.
— Kā tad tas ir?
— Protams, viņš mums to piegādā, bet nezina, ka viņam ir tas gods to darīt.
— Paskaidrojiet, Musketon, jūsu vārdi ir ļoti izglītojoši.
— Labprāt, cienījamais kungs. Liktenim labpatika, lai es savos klaiņājumos satiktos ar kādu spānieti, kas bija daudz ceļojis, starp citu, viņš bija apmeklēļis arī Jauno pasauli.
— Kāds sakars var būt Jaunajai pasaulei ar pudelēm, kuras redzu šeit uz rakstāmpults un kumodes?
— Pacietību, cienījamais kungs! Viss nāks savā reizē.
— Jums taisnība, Musketon. Paļaujos uz jums un klausos.
— Šim spānietim bija sulainis, kas viņu bija pavadījis ceļojumā pa Meksiku. Sulainis bija mans sābris, un mēs drīz vien sadraudzējāmies, jo vairāk tāpēc, ka arī raksturā mēs bijām diezgan līdzīgi. Mēs abi vairāk par visu mīlējām medības, un viņš izstāstīja man, kā iezemieši plašajos zālājos medījot tīģerus un mežonīgus vēršus, vienkārši uzmezdami kaklā briesmīgajiem zvēriem cilpu, kas savelkas. Sākumā negribēju ticēt, ka iespējams sasniegt tādu veiklību un uzmest cilpu divdesmit līdz trīsdesmit soļu attālumā, kur vien vēlas. Taču mans draugs pierādīja, ka viņš stāstījis patiesību. Viņš nolika trīsdesmit soļu attālumā pudeli un katru reizi uzmeta pudeles kaklam cilpu. Arī es sāku vingrināties šajā mākslā, un, tā kā daba mani apveltījusi ar zināmām • pējām, tad šodien es metu laso tikpat veikli kā jebkurš meksikānis. Nu, vai tagad sākat saprast? Mūsu viesnīcniekam ir lielisks vina pagrabs, bet tā atslēgu viņš vienmēr nēsā sev līdzi. Bet pagrabam ir vēdlodziņš. Pa to es metu laso; tā kā tagad esmu uzodis, kur ir īstais kakts, tad es no tā smeļos. Redziet, kungs, kāds sakars ir Jaunajai pasaulei ar pudelēm, kuras jūs redzat uz kumodes un rakstāmpults. Un vai tagad vēlaties nogaršot mūsu vīnu un bez aizspriedumiem izteikt par to savas domas?