— Paldies, mans draugs, paldies. Diemžēl es tikko paēdu brokastis.
— Labi, Musketon, klāj galdu! — Portoss teica. — Un, kamēr mēs ieturēsim brokastis, d'Artanjans mums izstāstīs, kā viņam pašam gājis šais dienās, kopš neesam tikušies.
— Labprāt, — d'Artanjans piekrita.
Kamēr Portoss un Musketons ar atveseļojošos cilvēku ēstgribu ieturēja brokastis brālīgā sirsnībā, kāda tuvina ļaudis nelaimē, d'Artanjans izstāstīja, kā Aramiss ticis ievainots un nevarējis tikt tālāk par Krevkeru, kā Atoss palicis Amjēnā, atvairot četru vīru uzbrukumu, kuri viņu apvainojuši viltotas naudas izplatīšanā, un kā pats d'Artanjans bijis spiests uzšķērst grāfam de Vardam vēderu, lai tiktu pāri uz Angliju.
Taču ar to d'Artanjana vaļsirdība izbeidzās; viņš pateica tikai vēl to, ka atvedis četrus lieliskus zirgus, vienu sev un pārējos katram draugam pa vienam. Nobeigdams d'Artanjans paziņoja Portosam, ka viņam nolemtais zirgs jau atrodoties viesnīcas stallī.
Ienāca Planšē un pateica savam kungam, ka zirgi jau esot pietiekami atpūtušies, līdz vakaram viņi varēšot sasniegt Kler- monu un tur pārgulēt nakti.
Tā kā par Portosa likteni d'Artanjans tagad bija gandrīz nomierinājies un gribēja ātrāk dabūt zināt kaut ko par abiem pārējiem draugiem, tad viņš sniedza slimniekam roku, sacīdams, ka došoties tālāk un turpināšot meklējumus. Starp citu, viņš cerot atgriezties pa šo pašu ceļu apmēram pēc nedēļas, un, ja Portoss vēl būšot svētā Mārtiņa viesnīcā, tad viņi varēšot kopīgi doties uz Parīzi.
Portoss atbildēja, ka droši vien nevarēšot ātrāk aizbraukt, izmežģītais celis diezin vai tik drīz būšot vesels. Turklāt viņam jāpaliekot Šantijī, kamēr sagaidīšot atbildi no savas hercogienes.
D'Artanjans novēlēja viņam drīz saņemt labu atbildi, vēlreiz piekodināja Musketonam rūpēties par Portosu un, samaksājis viesnīcniekam rēķinu, devās ceļā kopā ar Planšē, kas no viena jājam- zirga tagad jau bija atbrīvojies.
XXVI
ARAMISA DISERTĀCIJA
D'Artanjans nebija ieminējies Portosam ne par viņa ievainojumu, ne par prokurora sievu. Kaut gan mūsu bearnietis bija gados jauns, tomēr viņam jau piemita dziļš saprāts. Tāpēc viņš bija izlicies, ka notic visam, ko stāstīja lielīgais musketieris, jo bija pārliecināts, ka neviena draudzība neizturētu noslēpuma atklāšanu, it īpaši ja tā aizskartu drauga pašlepnumu. Turklāt d'Artanjans saprata, ka cilvēkam vienmēr ir zināms morāls pārākums pār tiem, kuru dzīve viņam ir zināma. Gudrodams turpmāko intrigu plānus, d'Artanjans bija nolēmis izmantot savus trīs draugus, lai gūtu panākumus, un tāpēc viņam bija īsti pa prātam jau tagad sākt vākt savās rokās neredzamus pavedienus, ar kuru palīdzību cerēja vadīt savus draugus.
Ceļā d'Artanjanu māca dziļas skumjas: viņš domāja par jauno un daiļo Bonasjē kundzi, kas bija solījusies viņu apbalvot par padevību. Steigsimies gan piebilst, ka jauneklis skuma ne tik daudz aiz nožēlas par zudušo laimes mirkli, cik aiz bažām, ka nabaga sievieti varētu piemeklēt liela nelaime. Viņš nešaubījās, ka Bonasjē kundze kļuvusi kardināla atriebības upuris, un katram zināms, ka viņa eminences atriebība ir briesmīga. D'Artanjans nesaprata, kādā veidā bija atradis žēlastību šā ministra acīs; droši vien gvardistu kapteinis de Kavuā kungs būtu viņam to atklājis, ja atrastu mājās.
Nekad laiks neaizrit tik ātri un ceļš neliekas tik īss kā tad, kad cilvēku pilnīgi pārņēmusi kāda doma. Esība kļūst līdzīga snaudam, un šī doma ir kā sapnis. Tā ietekmē laiks zaudē mēru, telpa — attālumu. Cilvēks dodas projām no kādas vietas un nonāk citā — tas ir viss. No veiktā ceļa gabala atmiņā paliek tikai neskaidra migla, kurā vīd izplūduši koku, kalnu un līdzenumu tēli. Šādas halucinācijas varā d'Artanjans, ļaudams zirgam iet, kā tam pašam tīk, nojāja sešas vai astoņas ljē, kas atdala Santijī no Krevkeras, un, sasniedzis šo ciemu, neatcerējās nekā no ceļā redzētā.
Tikai Krevkerā viņš atģidās, papurināja galvu, iztālēm ieraudzīja krodziņu, kur bija atstājis Aramisu, un, piecirtis piešus, rikšiem piejāja pie krodziņa durvīm.
Šoreiz viņu saņēma nevis krodzinieks, bet krodziniece. D'Artanjans prata novērtēt cilvēkus pēc sejām; uzmetis skatienu kroga saimnieces tuklajam, apmierinātajam vaigam, viņš saprata, ka ar šo sievieti nav vajadzīgs izlikties, no tik mīlīga radījuma nav ko bīties.
— Labā saimniec, vai varat man pateikt, kur tagad atrodas viens no maniem draugiem, ko pirms dienām divpadsmit mums nācās šeit atstāt? — d'Artanjans jautāja.
— Skaists jauneklis, gadus divdesmit trīs vai divdesmit četrus vecs, kluss, laipns un stalts?
— Jā, un bez tam vēl ievainots plecā.
— Zinu, zinu.
— Pareizi?
— Jā, kungs, viņš vēl joprojām ir šeit.
— Lieliski, saimniecīt! — iesaucās d'Artanjans, nolēkdams zemē un pasviezdams zirga pavadu Planšē. — Jūs man atdodat dzīvību! Kur ir mans dārgais Aramiss, lai ātrāk varu viņu apskaut?
— Atvainojiet, kungs, bet es šaubos, vai viņš pašreiz varēs jūs pieņemt.
— Kā tā? Vai pie viņa ir kāda sieviete?
— Kungs Jēzus! Ko jūs runājat! Nabaga jauneklis! Nē, kungs, sieviete nav pie viņa.
— Bet kas tad?
— Mondidjē kirē un Amjēnas jezuītu klostera priors.
— Augstais Dievs! — d'Artanjans iesaucās. — Vai ar nabaga jaunekli ir tik ļauni?
— Nē, kungs, tieši otrādi. Pēc slimošanas pār viņu izplūda Dieva žēlastība, un viņš nolēma kļūt par garīdznieku.
— Pareizi, — d'Artanjans sacīja. — Biju piemirsis, ka viņš tikai pagaidām ir musketieris.
— Un jūs, kungs, tomēr vēlētos viņu satikt?