Выбрать главу

—  Vairāk nekā jebkad.

—   Tad, kungs, ejiet tikai augšā, pagalmā pa labi, trešais stāvs, numurs pieci.

D'Artanjans steigšus devās norādītajā virzienā un atrada ārē­jās kāpnes, kādas sastopamas vēl šobrīd senatnīgās mājvietās. Taču pie nākošā abata nebija tik viegli piekļūt: ieeja Aramisa is­tabā tika apsargāta ne mazāk stingri kā Armīdas dārzi. Bazēns stāvēja koridorā sardzē un aizsprostoja d'Artanjanam ceļu jo bez- bailīgāk tāpēc, ka pēc daudziem pārbaudījumu gadiem beidzot re­dzēja tuvojamies ilgi tīkoto mērķi.

Patiešām, nabaga Bazēns aizvien bija ilgojies kalpot baznīc­kungam un nepacietīgi gaidījis to mirkli, kad Aramiss beidzot nometīs no sevis musketiera apmetni un ietērpsies sutanā. Vienīgi ik dienu atkārtotais Aramisa solījums, ka šis mirklis neesot tālu_, bija atturējis Bazēnu atteikties no kalpošanas musketierim, jo šajā kalpībā — kā Bazēns dažkārt izteicās — viņš pazudināšot savu dvēseli.

Pašreiz Bazēns jutās svētlaimīgs. Domājams, ka šoreiz viņa kungs neatkāpsies no sava solījuma. Fizisku un dvēseles sāpju apvienojums bija radījis sencerēto ietekmi; Aramiss, ciezdams mie­sīgi un garīgi, beidzot bija pievērsis savas acis un domas reliģi­jai; divkārtējo nelaimi — iemīļotās pēkšņo pazušanu un ievaino­jumu plecā — viņš bija uzskatījis par augstākās varas brīdinā­jumu.

Tagad kļūst saprotams, ka Bazēnam pašreizējā noskaņojumā nekas nevarēja būt nepatīkamāks par d'Artanjana ierašanos, kurš viņa kungu varēja atkal ievilkt pasaulīgo interešu virpulī, jo tās Aramisu jau tik ilgi bija saistījušas. Tāpēc Bazēns cieši noņēmās drošsirdīgi aizsargāt durvis. Pateikt, ka Aramisa nav mājās, viņš nevarēja, jo viesnīcniece jau bija atklājusi patiesību, tāpēc nabaga sulainis mēģināja pierādīt atnācējam, ka būtu ārkārtīgi nepieklā­jīgi traucēt Aramisa kungu dievbijīgas apspriedes laikā, kura sā­kusies jau no rīta un beigšoties tikai vakarā.

Bet d'Artanjans nepievērsa ne mazāko uzmanību Bazēna daiļ­runībai un, nevēlēdamies sākt ķildu ar sava drauga sulaini, vien­kārši ar vienu roku atbīdīja viņu pie malas un ar otru pagrieza durvju rokturi, uz kurām bija uzrakstīts Nr. 5.

Durvis atvērās, un d'Artanjans iegāja istabā.

Aramiss, ģērbies platā, melnā uzsvārcī, ar apaļu, plakanu gal­vassegu uz pakauša, kura stipri vien bija līdzīga garīdznieka ce­purītei, sēdēja pie garena galda, kas bija piekrauts ar papīra ruļ­ļiem un milzīgiem foliantiem. Viņam pa labi sēdēja jezuītu klos­tera priors, pa kreisi Mondidjē kirē. Logu aizkari bija pa pusei nolaisti, tā ka telpā valdīja noslēpumains mijkrēslis, kas ir kā radīts svētlaimīgiem sapņojumiem. Visi pasaulīgie priekšmeti, kas varētu durties acīs, ieejot jaunekļa istabā, it īpaši, ja šis jaunek­lis ir musketieris, bija pazuduši kā uz burvja mājienu; Bazēns droši vien aiz bailēm, ka šie priekšmeti varētu uzvedināt viņa kungu uz šīspasaules domām, bija nogādājis pie malas zobenu, pistoles, ar spalvām rotāto platmali, daždažādos izšuvumus un mežģīnes.

To vietā d'Artanjans ieraudzīja patumšā istabas kaktā pie sie­nas uz naglas karājamies ko līdzīgu pātagai, ar kādu mēdz izdzīt miesīgās iegribas.

Izdzirdējis veramies durvis, Aramiss pacēla galvu un pazina savu draugu. Bet d'Artanjanam par lielu pārsteigumu viņa iera­šanās neatstāja nekādu sevišķu iespaidu uz musketieri, kura gars šķita atraisījies no šīspasaules.

—  Labdien, mīļais d'Artanjan, — Aramiss sveicināja. — Prie­cājos jūs atkal redzēt.

—   Es arī tāpat, — d'Artanjans teica, — tikai neesmu pilnīgi pārliecināts, ka manā priekšā ir Aramiss.

—  Viņš pats, mīļais draugs, viņš pats. Bet kas jūsos modi­nāja šīs šaubas? …

—   Es izbijos, ka varbūt esmu pārskatījies ar durvīm un iegā­jis kāda garīdznieka istabā, bet pēc tam, ieraudzījis jūs šo kungu sabiedrībā, atkal kritu maldos, jo nodomāju, ka varbūt jūs esat smagi saslimis.

Abi melnie vīri, nopratuši d'Artanjana nodomu, draudīgi pa­skatījās uz viņu, bet jaunais gaskonis par to nemaz neuztraucās.

—  Dārgais Aramis, varbūt es jūs traucēju, — d'Artanjans tur­pināja, — jo, spriežot pēc tā, ko es te redzu, jūs laikam sūdzat grēkus šiem kungiem.

Aramiss mazliet pietvīka.

—  Jūs, mani traucēt? Dārgais draugs, zvēru jums, ka ne! Un tam par pierādījumu atļaujiet man izteikt prieku, ka redzu jūs sveiku un veselu.

«Beidzot attapās gan!» d'Artanjans nodomāja. «Tad jau vēl nav tik ļauni.»

—   Sis kungs, kas ir mans draugs, nesen izglābās no lielām briesmām, — Aramiss medainā balsī paskaidroja abiem garīdz­niekiem, norādīdams uz d'Artanjanu.

—   Slavējiet to Kungu, — abi, reizē palocīdamies, sacīja.

—   Cienījamie tēvi, to es nekavējoties darīju, — atbildēja d'Ar­tanjans, savukārt palocīdamies.

—   Dārgais d'Artanjan, jūs ierodaties īstajā laikā, — Aramiss teica. — Piedalīdamies mūsu diskusijā, jūs mums palīdzēsiet ar savām atziņām. Amjēnas klostera priors, Mondidjē kirē kungs un es, mēs iztirzājam dažus teoloģijas jautājumus, kas mūs saista jau sen. Man būs liels prieks dzirdēt jūsu domas.

—   Karavīra domas nav sevišķi svarīgas, — atbildēja d'Ar­tanjans, sākdams uztraukties par šādu sarunas virzienu, — un, ticiet man, jūs pilnīgi varat paļauties uz šo kungu zināšanām.

Abi melnie vīri atkal paklanījās.

—   Gluži otrādi, — Aramiss pretojās, — jūsu domas mums būs vērtīgas. Paklausieties, par ko mēs strīdamies: priora kungs uz­skata, ka manai disertācijai jābūt dogmatiskai un didaktiskai.

—  Jūsu disertācijai! Jūs gatavojat disertāciju?

—   Protams, — jezuīts atbildēja, — pirms ordinācijas jāiztur pārbaudījums, kurā disertācija nepieciešama.

—   Ordinācija! — iesaucās d'Artanjans, kas nebija varējis ticēt tam, ko bija stāstījusi papriekš krodziniece un pēc tam Bazēns. — Ordinācija!

Gluži apstulbis aiz izbrīna, d'Artanjans pārlaida skatienu pār viņa priekšā sēdošajiem trim cilvēkiem.