— Tātad, — ierunājās Aramiss, atlaizdamies atzveltnes krēslā tik iznesīgi, it kā atrastos rīta pieņemšanā kādas daiļas dāmas guļamistabā, un ar labpatiku aplūkodams savu balto, maigo, sievišķīgo roku, ko turēja izslietu gaisā, lai no tās atplūstu asinis,
— tātad, kā jūs, d'Artanjan, dzirdējāt, priora kungs gribētu, lai rakstu dogmatisku disertāciju, turpretī man pašam gribētos rakstīt spekulatīvu. Priora kungs tādēļ piedāvāja man tematu, kuru vēl neviens nav izstrādājis un kurā, es atzīstu, ir bagātīga viela plašiem iztirzājumiem: «Utraque manus iri becedicendo clericis inferioribus necessaria est.»
D'Artanjana erudīciju mēs jau pazīstam; šo citātu viņš noklausījās ar tikpat vienaldzīgu sejas izteiksmi, kā bija klausījies, kad de Trevila kungs, domādams, ka jaunais gaskonis gredzenu saņēmis no Bekingema, bija izteicis citātu par dāvanām.
— Tas nozīmē: «Zemākajiem garīdzniekiem, dodot svētību, vajadzīgas abas rokas,» — Aramiss turpināja, gribēdams atvieglināt d'Artanjana uzdevumu.
— Apbrīnojams temats! — jezuīts iesaucās.
— Apbrīnojams un dogmatisks! — apstiprināja ari kirē, kas latīniski prata apmēram tikpat daudz, cik d'Artanjans, un vērīgi sekoja katram jezuīta vārdam, lai pagūtu mīt viņa pēdās un kā atbalss atkārtot viņa izteicienus.
D'Artanjanu neaizrāva abu melno vīru sajūsma.
— Jā, apbrīnojams! Prorsus admirabile![7] — aramiss turpināja. — Bet tas prasa dziļas baznīcas tēvu un svēto rakstu studijas. Visā pazemībā esmu jau atzinies augsti mācītajiem garīdzniekiem, ka aiz naktsdežūrām sardzē un karaļa dienesta nereti esmu studijas atstājis novārtā. Tāpēc man būtu ērtāk, facilius natatis[8], apstrādāt tematu pēc manas izvēles, kura attieksme pret šiem ļoti nopietnajiem teoloģijas jautājumiem būtu tāda, kāda ir morāles attieksme pret metafiziku un filozofiju.
D'Artanjans šausmīgi garlaikojās, kirē tāpat.
— Kāds ievads! — jezuīts iesaucās.
— Exordium[9], — atkārtoja kirē, lai būtu ko sacīt.
— Ģuemadmodum inter coelorum immensitatem.[10]
Aramiss pameta acis uz d'Artanjanu un ieraudzīja, ka draugs
žāvādamies tikko neizmežģīja žokļus.
— Mans tēvs, runāsim franciski, — Aramiss teica jezuītam,
— tad d'Artanjana kungs gūs vairāk no mūsu pārrunas.
— Jā, — d'Artanjans piekrita, — esmu ceļā noguris, un šie latīņu vārdi man aizslīd garām.
— Esmu ar mieru, — mazliet apjucis, atbildēja jezuīts, toties kirē jutās ļoti apmierināts un pievērsa d'Artanjanam atzinības pilnu skatienu. — Tad nu palūkosimies, ko mums sniegtu šī teksta iztirzājums … Mozus, Dieva kalps … viņš ir tikai kalps, neaizmirstiet to! Mozus svētījis ar abām rokām. Viņš licis atbalstīt savas rokas, kad ebreji sakāvuši savus ienaidniekus, tātad viņš svētījis ar abām rokām. Turklāt evaņģēlijā rakstīts: «Imponite manus», nevis «manum» — «uzlieciet rokas», nevis «roku».
— Uzlieciet rokas, — kirē atkārtoja, izdarīdams attiecīgo kustību.
— Turpretī svētajam Peterim, — jezuīts turpināja, — kura pēcteči ir pāvesti, bija teikts: «Porrige digitos» — «izstiepiet pirkstus». Vai tagad saprotat?
— Protams, — atbildēja Aramiss, kam saruna sagādāja prieku, — bet tas viss ir ļoti sarežģīti.
— Pirkstus! — jezuīts atkārtoja. — Svētais Pēteris ir svētījis ar pirkstiem. Tātad arī pāvests svētī ar pirkstiem. Un ar cik pirkstiem viņš svētī? Ar trim: Dieva tā Tēva, Dieva tā Dēla un Svētā Gara vārdā.
Visi pārmeta krustu, un d'Artanjans nodomāja, ka arī viņam jāseko pārējo piemēram.
— Pāvests ir svētā Pētera pēctecis un pārstāv svētās trīsvienības varu; pārējie, baznīcas hierarhijas ordinēs inferiores[11], svētī svēto ercenģeļu un eņģeļu vārdā. Viszemākie baznīcas kalpi, kā diakoni un sakristiāņi, svētī ar svētāmo otu, kas atveido bezgalīgi daudzus svētījošus pirkstus. Tāds ir šis temats vienkāršotā veidā. Argumentum omni denudatum ornamento.[12] es no tā izveidotu, — jezuīts turpināja, — divus šādus sējumus.
Sajūsmā aizrāvies, viņš uzsita ar roku pa svētā Jāņa Zelta- mutes foliantu, zem kura smaguma galds bija gandrīz vai ieliecies.
D'Artanjans sarāvās.
— Protams, — Aramiss piekrita, — es pilnīgi atzīstu, ka šāda disertācija būtu ļoti vērtīga, bet tai pašā laikā apzinos, ka tā sniedzas pāri maniem spēkiem. Esmu izvēlējies citu tekstu. Sakiet, mīļais d'Artanjan, — vai tas atbilst arī jūsu gaumei? «Non inutile est desiderium in oblatione» jeb arī: «Mazliet nožēlas pieklājas tam, kas nes upuri Dievam».
— Stāt! — jezuīts iebrēcās. — Šis teksts ir tikpat kā ķecerība. Gandrīz tādu pašu atzinumu izsaka ķeceris Jansenijs grāmatā «Augustīns», kuru agri vai vēlu bendes roka uzmetīs uz sārta. Esiet uzmanīgs, mans jaunais draugs, jums piemīt tieksme uz viltus mācībām. Jūs pazudināsiet sevi!
— Jūs pazudināsiet sevi, — abats atkārtoja, bēdīgi pakratīdams galvu.
— Jūs pieskaraties izdaudzinātajam jautājumam par gribas brīvību, kas ir bīstama klints. Jūs tuvojaties pelagiešu un pus- pelagiešu ķecerībai.
— Bet, svētais tēv.-.. — centās iebilst Aramiss, gluži apjucis no pierādījumu krusas, kas bira pār viņa galvu.
— Kā jūs pierādīsiet, — jezuīts turpināja, nelaizdams Aramisu pie vārda, — ka cilvēkam vajag nožēlot pasauli, kad viņš upurējas Dievam? Paklausieties šo dilemmu: Dievs ir Dievs, bet pasaule ir velns. Nožēlot pasauli nozīmē nožēlot velnu. Tas ir mans slēdziens.
— Un arī manējais, — kirē sacīja.
— Bet apžēlojieties! … — Aramiss atkal ieteicās.
— Desideras diabolum[13], nelaimīgais! — jezuīts iesaucās.
— Viņš nožēlo velnu! O, mans jaunais draugs, nenožēlojiet velnu, sirsnīgi lūdzu jūs, — kirē, dziļi nopūzdamies, sacīja.