D'Artanjans jutās kā apstulbis, viņam šķita, ka viņš nonācis trakomājā un drīz vien kļūs tikpat traks kā tie, ar kuriem sēž pie viena galda. Taču viņš bija spiests klusēt, jo nesaprata ne vārda no tā, ko viņi runāja.
— Uzklausiet jel mani, — Aramiss teica godbijīgi, tomēr jau mazliet nepacietīgi, — es nesaku, ka nožēloju. Nē, es nekad neizrunāšu šādus vārdus, jo tie neatbilst īstenai ticībai…
Jezuīts pacēla rokas pret debesīm, un kirē taisīja viņam pakaļ.
— Bet atzīstiet vismaz, ka neklājas upurēt tam kungam to, kas pašam ir galīgi apriebies. D'Artanjan, vai man taisnība?
— Sasodīts, domāju gan, ka jā! — uzrunātais atsaucās.
Kirē un jezuīts šausmās salēcās uz saviem sēdekļiem.
— Mans izejas punkts ir siloģisms: pasaulē netrūkst jaukumu, es pametu pasauli, tātad nesu upuri; un svētajos rakstos ir teikts: «Nesiet upurus tam kungam.»
— Tas ir tiesa, — pretinieki piekrita.
— Un tad vēl, — Aramiss turpināja, iekniebdams sev auss ļipiņā, lai tā kļūtu sārta, gluži tāpat kā viņš reizēm papurināja gaisā rokas, lai tās kļūtu baltas, — esmu par to sacerējis rondo, ko pagājušajā gadā parādīju Vuatira kungam, un šis izcilais cilvēks izteica man daudz atzinīgu vārdu.
— Rondo! — jezuīts nicinoši novilka.
— Rondo! — kirē automātiski atkārtoja.
— Nolasiet, nolasiet mums to! — iesaucās d'Artanjans, — tas mūs mazliet izklaidēs.
— Nē, jo tas ir reliģioza rakstura, — Aramiss atbildēja,—tā ir teoloģija vārsmās.
— Velns lai parauj! — d'Artanjans noņurdēja.
— Tas skan šādi, — Aramiss sacīja pieticīgi, tomēr viņa sejā mazliet atspoguļojās liekulība.
Ko raudat jūs par seno dienu rotu, Ko cerat sagaidīt no ļaunās pasaules? Jums bēdu krustu nepienāktos nest, Ja katru asaru tik Dievam dotu.
Ko raudat jūs?…
D'Artanjans un kirē šķita sajūsmināti. Bet jezuīts neatkāpās 110 savām domām:
— Neievazājiet teoloģiskā stilā pasaulīgu gaumi. Ko par to saka svētais Augustīns? Severus sit clericorum sermo[14]
— Jā, klerikālai gaumei jābūt! — kirē sacīja.
— Jūsu disertācija varbūt patiks dāmām,.— jezuīts steidzās pārtraukt savu amata brāli, redzēdams, ka tas aizmaldījies no pareizā ceļa, — un tas ir viss. Tā gūs tādus pašus panākumus kā maģistra Patrī aizstāvēšanas runa.
— Lai Dievs dod! — Aramiss ielīksmots iesaucās.
— Redziet nu, — jezuīts teica, — pasaule jūsos vēl runā skaļā balsī, altissima voce [15] . jūs sekojat pasaulei, mans jaunais draugs, un es baidos, vai Dieva žēlastība iedarbosies uz jums.
— Svētais tēv, nomierinieties! Es atbildu par sevi.
— Pasaulīga pašapmierinātība!
— Mans tēvs, es sevi pazīstu, un mans lēmums ir neatsaucams.
— Tātad jūs stūrgalvīgi paliekat pie šīs disertācijas?
— Es jūtu aicinājumu izstrādāt tieši šo tematu un nevienu citu, tāpēc darbu turpināšu un ceru, ka rītdien jūs būsiet apmierināts ar labojumiem, kurus izdarīšu pēc jūsu norādījumiem.
— Strādājiet lēnām, — kirē teica, — mēs atstājam jūs lieliskā garastāvoklī.
— Jā, — jezuīts piekrita, — lauks ir apsēts, un mums nav ko bažīties, ka daļa sēklas būtu kritusi uz klints, cita izbirusi pa ceļu un pārējo apēdīs debesu putni, aves coeli comederunt illam.
— Kaut tu aizrītos ar savu latīņu mēli! — d'Artanjans nopurpināja, juzdams, ka ir galā ar saviem spēkiem.
— Ardievu, mans dēls, — kirē sacīja, — rīt atkal tiksimies.
— Rīt tiksimies, jaunais karstgalvi, — jezuīts sacīja. — Jūs varat izvērsties par vienu no baznīcas spīdekļiem. Lai debesis stāv nomodā, ka šis spīdeklis nekļūst par iznīcinošu liesmu!
D'Artanjans, aiz nepacietības jau veselu stundu grauzis nagus, tagad sāka grauzt pirkstus.
Abi melnie vīri piecēlās, atsveicinājās no Aramisa un d'Artanjana un devās uz durvīm. Bazēns, kas visu laiku bija stāvējis un ar dievbijīgām gavilēm sirdī noklausījies mācīto vīru strīdu, pakalpīgi metās viņiem klāt, paņēma kirē lūgšanu grāmatu, jezuīta Bībeli un cienīgi soļoja viņiem pa priekšu, lai atbrīvotu ceļu.
Aramiss novadīja viņus lejā pa kāpnēm un tūlīt steidzās atpakaļ pie d'Artanjana, kas vēl bija gluži kā apmāts.
Palikuši vieni, abi draugi sākumā jutās neērti un klusēja. Tomēr vienam no viņiem vajadzēja uzsākt sarunu, un, tā kā d'Artanjans šķita cieši noņēmies atstāt šo godu savam draugam, tad Aramiss sacīja:
— Kā redzat, esmu atgriezies pie savas senlolotās ieceres.
— Jā, Dieva žēlastība ir iedarbojusies uz jums, kā tas melnā tērptais kungs nupat teica.
— Manī jau sen brieda nodoms atteikties no pasaules, un jūs, mans draugs, esat šad un tad dzirdējis, ka runāju par to, vai ne?
— Protams, bet atzīstos, es domāju, ka jūs jokojat.
— Par tādām lietām! O, d'Artanjan!
— Sasodīts, arī par nāvi mēs jokojam.
— Un rīkojamies nepareizi, d'Artanjan, jo nāve ir vārti, kas ved uz pazušanu vai glābiņu.
— Piekrītu, bet, lūdzu, Aramis, izbeigsim šīs teoloģiskās sarunas. Domāju, ka jums šai dienai pietiks. Kas attiecas uz mani, tad atzīšos, ka esmu gandrīz pilnīgi aizmirsis to pašu mazumiņu no latīņu valodas, ko nekad neesmu īsti pratis. Kopš pulksten desmitiem no rīta neesmu nekā ēdis un jūtos izsalcis kā vilks.
— Mīļais draugs, tūlīt ēdīsim pusdienas. Tikai neaizmirstiet, ka šodien ir piektdiena un es ne tikai neēdu gaļu, bet pat nedrīkstu uz to skatīties. Ja vēlaties apmierināties ar manām pusdienām, tās sastāv no vārītiem tetragoniem un augļiem.
— Ko jūs saucat par tetragoniem? — d'Artanjans bažīgi jautāja.
— Spinātus, — Aramiss atbildēja, — bet jums es likšu pievienot arī olas, kaut gan tas ir smags noteikumu pārkāpums, jo olas ir tikpat kā gaļa — no tām rodas cāļi.
— Maltīte nebūs nekāda lepnā, bet, lai paliktu kopā ar jums, es samierināšos.