— Pateicos par uzupurēšanos, — Aramiss teica, — taču, ja arī šī maltīte nenāks par labu jūsu miesai, tad dvēselei gan, to jūs varat man ticēt.
— Tātad jūs, Aramis, esat noteikti nolēmis iestāties garīdznieku kārtā? Ko teiks jūsu draugi, ko teiks de Trevila kungs? Brīdinu jūs, ka viņi jūs uzskatīs par dezertieri.
— Es neiestāšos garīdznieku kārtā, bet atgriezīšos tanī. Pasaulīgas dzīves dēļ es pametu baznīcu. Jūs taču zināt, ka musketieru mundieri es uzvilku mugurā nelabprāt.
— Es no tā nekā nezinu.
— Vai jūs nezināt, kā es izstājos no semināra?
— Nē.
— Tad klausieties, kā tas notika. Arī svētos rakstos ir sacīts: «Izsūdziet viens otram savus grēkus.» Un es jums, d'Artanjan, izsūdzēšu savējos.
— Un es jau iepriekš jums tos piedodu. Redziet, cik man laba sirds.
— Mans draugs, ar svētām lietām nejokojiet.
— Labi, runājiet, es klausos.
— Iestājoties seminārā, man bija deviņi gadi. Kad tuvojos divdesmit gadiem, man drīz vajadzēja kļūt par abatu, un viss būtu galā. Bet vienu vakaru, kad es kā parasti atrados kādā mājā, ko apmeklēju ar lielu prieku, — biju jauns un, ko tur var darīt, man piemita vājības, — kāds virsnieks, kas allaž bija greizsirdīgi vērojis, kā es lasu mājasmātei svēto dzīves aprakstus, pēkšņi ienāca bez pieteikšanas istabā. Tieši tovakar biju pārtulkojis epizodi no Judītes dzīves un lasīju daiļajai dāmai savas vārsmas, par kurām viņa mani ļoti uzslavēja un, noliekusi galvu uz mana pleca, vēlreiz tās pārlasīja kopā ar mani. Atzīstos, ka mūsu poza bija diezgan nepiespiesta, un virsnieku tā aizkaitināja. Viņš nekā neteica, bet, kad gāju projām, viņš iznāca man pakaļ.
«Abata kungs,» mani panācis, viņš sacīja, «vai jums patīk, ka jūs sit ar spieķi?»
«Nevaru jums to pateikt,» es atbildēju, «jo neviens nekad nav uzdrošinājies to darīt.»
«Uzklausiet mani, abata kungs: ja jūs vēlreiz ieradīsieties tanī mājā, kur jūs šovakar satiku, tad es to uzdrošināšos.»
Laikam gan es izbijos, kļuvu ļoti bāls un jutu, ka man kājas ļodzījās. Meklēju atbildi, bet nespēju atrast un klusēju.
Virsnieks gaidīja atbildi un, redzēdams, ka es klusēju, iesmējās, pagrieza muguru un iegāja atpakaļ mājā. Es atgriezos seminārā.
Es esmu īsts muižnieks, un asinis man ir karstas, kā jūs, mīļais d'Artanjan, būsiet jau novērojis. Apvainojums bija briesmīgs, un, kaut arī neviens par to nezināja, tomēr es jutu, ka tas nežēlīgi kremt manu sirdi. Paziņoju svētajiem tēviem, saviem audzinātājiem, ka nejūtos pietiekami sagatavots iesvētīšanai amatā, un uz manu lūgumu ceremoniju atlika uz vienu gadu.
Uzmeklēju labāko paukošanas meistaru Parīzē, sarunāju katru dienu vienu stundu mācīties pie viņa cīnīties ar zobenu un veselu gadu katru dienu mācījos. Kad apritēja tieši gads kopš tās dienas, kad biju saņēmis smago apvainojumu, es pakāru uz naglas savu sutanu, apģērbos kā īsts kavalieris un devos uz balli pie kādas pazīstamas dāmas, kur vajadzēja ierasties arī manam apvainotājam. Tas bija Fran-Buržuā ielā, netālu no Forša cietuma.
Patiešām, virsnieks tur bija. Piegāju pie viņa, kad viņš, maigi skatīdamies acīs kādai dāmai, dziedāja mīlas dziesmu; es pārtraucu viņu otrā panta vidū.
«Kungs,» es uzrunāju virsnieku, «vai jums vēl joprojām nepatiks, ka es atgriezīšos kādā jums zināmā dzīvoklī Paijena ielā? Vai jūs vēl aizvien domājat mani pamielot ar spieķi, ja iedomāšos jums nepaklausīt?»
Virsnieks pārsteigts paskatījās uz mani un tad jautāja:
«Ko jūs vēlaties? Es jūs nepazīstu.»
«Esmu jaunais abats,» es atbildēju, «kas lasa svēto dzīves aprakstus un atdzejo «Judīti».»
«Ahā, atceros,» virsnieks pavīpsnādams atteica. «Bet ko jūs no manis vēlaties?»
«Es vēlos, lai jūs veltītu nedaudz laika kopīgai pastaigai ar mani.»
«Rīt no rīta, ja vēlaties, turklāt ar lielāko prieku.»
«Ne rīt no rīta, bet, lūdzu, tūlīt pat.»
«Ja jūs noteikti prasāt…»
«Jā, es prasu.»
«Tad iesim. Cienījamās kundzes,» virsnieks turpināja, pievērsdamies dāmām, «neļaujaties traucēties. Tikai nogalināšu šo kungu un tūlīt pat atgriezīšos nodziedāt pēdējo pantu.»
Mēs aizgājām.
Aizvedu viņu uz Paijena ielu, tai pašā vietā, kur tieši pirms gada, tai pašā stundā viņš bija izteicis man laipnības, par kurām jums stāstīju. Bija pasakaini skaista mēnesnīca. Mēs atvāzām zobenus, un pie pirmā izklupiena es viņu uz vietas nodūru.
— Velns lai parauj! — d'Artanjans izmeta.
— Tā kā dāmas nesagaidīja savu dziedātāju, — Aramiss turpināja, — un viņš tika atrasts Paijena ielā, nogalināts ar zobena dūrienu, visi saprata, ka tas bijis mans darbs, un izcēlās liels tracis. Biju spiests uz kādu laiku atteikties no sutanas. Atoss, ar ko tanī laikā iepazinos, un Portoss, kas man bija ierādījis dažus īpašus paukošanas paņēmienus, pierunāja mani, lai lūdzu uzņemt mani musketieros. Karalis bija ļoti cienījis manu tēvu, kas krita pie Arasas aplenkšanas, un tāpēc es tiku uzņemts musketieros. Jūs sapratīsiet, ka šodien ir pienācis mirklis, lai es atgrieztos baznīcas klēpī.
— Kāpēc šodien, nevis vakar vai rīt? Kas tad jums pašreiz noticis, ka esat nācis uz tik ļaunām domām?
— Šis ievainojums, dārgais d'Artanjan, man bija zīme no debesim.
— Ievainojums plecā? Ha-ha! Tas jau ir tikpat kā sadzijis, un esmu pārliecināts, ka ne šī rēta jums pašreiz sagādā sāpes.
— Kura tad? — Aramiss pietvīkdams jautāja.
— Tā, kas jums asiņo sirdī, Aramis, un kuru jums uzplēsusi sieviete.
Aramisam acis neviļus iemirdzējās.
— Blēņas! — viņš iesaucās, slēpdams satraukumu aiz liekuļotas vienaldzības maskas. — Par tādiem niekiem nerunājiet! Es lai domātu par tādiem sīkumiem! Mīlestības sāpes? Vanitas vani- tatum![16] jums šķiet, ka esmu zaudējis prātu? Kādēļ gan? Kādas grizetes, kādas istabenes dēļ, ar kuru lakstojos, kad biju garnizonā … Pē!