— Piedodiet, dārgais Aramis, es domāju ka jūs skatījāties augstāk.
— Augstāk? Kas tad es esmu, lai varētu būt augstprātīgs? Nabaga musketieris, nožēlojams un neievērojams, kas ienīst atkarību un pasaulīgajā dzīvē jūtas kā no laivas izmests.
— Aramis, Aramis! — d'Artanjans iesaucās, neuzticīgi uzlūko- dams savu draugu.
— Pīslis esmu un atgriežos pīšļos. Dzīve ir pilna pazemojumu un sāpju, — Aramiss sadrūmis turpināja, — un pavedieni, kas to saista ar laimi, cilvēka rokās pārtrūkst cits pēc cita, it īpaši zelta pavediens. O, dārgais d'Artanjan, — un Aramisa balsī ieskanējās sarūgtinājums, — klausiet mani, slēpiet savas brūces, kad būsiet tās saņēmis. Klusēšana ir nelaimīgo pēdējais prieks. Nevienam neatklājiet savas skumjas, jo ziņkārīgie dzer mūsu asaras, tāpat kā mušas izsūc ievainota brieža asinis.
— Ak vai! — d'Artanjans smagi nopūtās. — Tas, ko jūs sakāt, ar mani jau ir noticis.
— Kā tā?
— Jā. Sieviete, ko es mīlēju, ko pielūdzu, man ar varu nolaupīta. Nezinu, kur viņa atrodas, uz kurieni ir aizvesta. Varbūt viņa ir sagūstīta, varbūt jau mirusi.
— Bet jums vismaz ir tas apmierinājums, ka viņa pati nav jūs pametusi. Ja nesaņemat ziņas no viņas, tad tāpēc, ka viņai aizliegts jums rakstīt, turpretī…
— Turpretī? …
— Nekas, — Aramiss attrauca, — nekas.
— Tātad jūs uz visiem laikiem atsakāties no pasaules? Vai esat to nolēmis pilnīgi un galīgi?
— Uz visiem laikiem. Šodien jus vēl esat mans draugs, rīt jus man būsiet vairs tikai ēna, jūs vispār man vairs neeksistēsiet. Sī pasaule ir tikai kaps un nekas vairāk.
— Pie joda! Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti bēdīgi.
— Nekā nevar darīt! Tāds ir mans aicinājums, tas mani pacilā.
D'Artanjans pasmaidīja, bet nekā neatbildēja. Aramiss turpināja:
— Un tomēr, kamēr es vēl turos pie šīs pasaules, es labprat aprunātos ar jums par mūsu draugiem.
— Es labprāt aprunātos par jums pašu, — d'Artanjans sacīja, — bet redzu, ka jūs jau esat no visa atraisījies: mīlestību jūs nicināt, draugi jums ir vairs tikai ēnas un pasaule — kaps.
— Gan jau jūs pats par to pārliecināsieties, — Aramiss nopūzdamies teica.
— Tad nerunāsim vairs par to un sadedzināsim vēstuli, kas, bez šaubām, nes tikai ziņu par jūsu grizetes vai istabenes jaunu neuzticību.
— Kādu vēstuli? — Aramiss strauji iejautājās.
— Vēstuli, kas jūsu prombūtnes laikā pienākusi un kuru man uzticēja jums nodot.
— No kā ir šī vēstule?
— Nezinu. Varbūt no kādas raudulīgas kalpones, no izmisušas grizetes, varbūt no de Sevreza kundzes istabenes, kurai būs vajadzējis kopā ar kundzi atgriezties Tūrā un kura, gribēdama padižoties, būs paņēmusi sasmaržotu papīru un aizzīmogojusi savu vēstuli ar hercogienes zīmogu.
— Ko jūs runājat?
— Te nu bija! Laikam būšu to pazaudējis, — jauneklis viltīgi sacīja, izlikdamies, ka meklē vēstuli. — Laime vēl, ka pasaule ir kaps, cilvēki, tātad arī sievietes — ēnas un mīlestība ir jūtas, par kurām jūs sakāt «pē!».
— D'Artanjan, d'Artanjan, tu dzen mani nāvē! — Aramiss iesaucās.
— Beidzot, te tā ir! — d'Artanjans sacīja.
Un viņš izvilka no kabatas vēstuli.
Aramiss palēkdamies pakampa vēstuli, izlasīja vai, pareizāk sakot, aprija to ar acīm; seja viņam staroja.
— Laikam šai istabenei ir labs stils, — vēstnesis nevērīgi noteica.
— Paldies, d'Artanjan! — Aramiss neprātīgā priekā iesaucās. — Viņai vajadzējis nekavējoties atgriezties Tūrā. Viņa nav kļuvusi man neuzticīga, viņa mani vēl aizvien mīl. Nāc, mans draugs, ļauj, lai es tevi noskūpstu! Aiz laimes es zaudēju prātu!
Un abi draugi sāka diet ap godājamo Jāni Zeltamuti, braši mīdīdami ar kājām no galda noripojušās disertācijas lapas.
Šai mirklī ienāca Bazēns, nesdams spinātus un olu sacepumu.
— Bēdz, nelaimīgais! — Aramiss uzsauca, sviezdams viņam sejā savu apaļo cepurīti. — Ej, no kurienes esi nācis, aizvāc pretīgās saknes un nožēlojamo omleti! Pasūti speķotu zaķi, treknu tītaru, jēra cisku ar ķiplokiem un četras pudeles veca burgundieša.
Skatīdamies uz savu saimnieku un nespēdams izprast pēkšņo pārvērtību, Bazēns melanholiski ļāva olu sacepumam ieslīdēt spinātos un spinātiem noplūst uz grīdas.
— Tagad nu ir pienācis īstais mirklis upurēt savu dzīvi ķēniņu ķēniņam, — d'Artanjans teica, — ja vēlaties viņam sagādāt patikšanu. «Non inutile desiderium in oblatione.»
— Pie joda ar visiem latīņu penteriem! Mīļais d'Artanjan, dzersim, iedzersim krietni, dzersim daudz, un izstāstiet man, kas notiek pasaulē.
XXVII Atosa SIEVA
— Tagad tikai jādabū vēl zināt, kā klājas Atosam, — d'Artanjans sacīja spriganajam Aramisam, kad bija tam izstāstījis, kas noticis galvaspilsētā kopš viņu aizceļošanas; lieliskās pusdienas bija likušas aizmirst vienam savu disertāciju, otram nogurumu.
— Vai domājat, ka viņam gadījies kas ļauns? — Aramiss jautāja. — Atoss taču ir tik nosvērts, drošsirdīgs, un viņš ļoti veikli rīkojas ar zobenu.
— Jā, bez šaubām. Es vairāk par jebkuru katru atzīstu Atosa drosmi un izmaņu, bet man šķiet, ka ir labāk zobenu krustot ar šķēpu nekā ar rungu. Baidos, vai Atosu nebūs piekāvuši kroga kalpi, kas sit stipri un kaujas ilgi. Atzīšos, ka tieši tādēļ es gribētu doties tālāk, cik vien drīz iespējams.
— Centīšos jūs pavadīt, — Aramiss teica, — kaut gan nemaz vēl nejūtos spējīgs noturēties zirgam mugurā. Vakar mēģināju šaustīties ar pātagu, ko redzat tur pie sienas, taču sāpes neļāva man turpināt šo dievbijīgo vingrinājumu.
— Mīļais draugs, nekad nav pieredzēts, ka šāviena brūci kāds būtu izdziedinājis ar pletnes šaustu brūci, bet jūs bijāt slims, un slimība vājina saprātu, tāpēc es jūs atvainoju.
— Kad jūs dosieties ceļā?
— Rīt, gaismai austot. Centieties šonakt labi atpūsties, un rītdien, ja varēsiet, tad jāsim kopā.