— Tātad līdz rītam, — Aramiss sacīja, — jo, kaut arī jūs esat kā no dzelzs, atpūta jums tomēr nepieciešama.
Kad d'Artanjans nākošajā dienā iegāja Aramisa istabā, musketieris stāvēja pie loga.
— Ko jūs tur skatāties? — d'Artanjans jautāja.
— Apbrīnoju trīs lieliskos zirgus, kurus staļļa puiši vadā aiz pavadas. Nudien, jāt ar šādiem zirgiem būtu īsti karalisks prieks.
— Dārgais Aramis, jūs baudīsiet šo prieku, jo viens no šiem zirgiem pieder jums.
— Nevar būt! Kurš tad?
— Tas, kuru no visiem trim jūs izvēlēsieties. Es esmu ar mieru ņemt kuru katru.
— Un bagātīgais apseglojums arī pieder man?
— Bez šaubām.
— D'Artanjan, jūs mani izsmejat.
—- Kopš jūs runājat franciski, es vairs nesmejos.
— Zeltītās pistoļu makstis, samta apsegs, ar sudrabu apkaltie segli — vai tas viss ir mans?
— Jūsu, tāpat kā tas zirgs, kas tur pašreiz mīņājas, ir manējais, un tas, kurš rikšo, — Atosa.
— Piķis un zēvele! Tie taču ir pasakaini lopiņi.
— Jūtos glaimots, ka tie jums patīk.
— Vai karalis jums tos dāvināja?
— Protams, ne jau nu kardināls. Vispār, neraizējieties par to, no kurienes tie nākuši, bet atcerieties, ka viens no tiem ir jūsu īpašums.
— Es ņemšu to, kuru tura sarkanmatainais kalps.
— Lieliski!
— Zvēru pie visiem svētajiem! — Aramiss iesaucās. — Man aiz prieka pāriet visas sāpes. Ar tādu zirgu es jātu, pat ja man būtu iešautas trīsdesmit lodes. Goda vārds, nu paskatieties, cik krāšņi kāpšļi! Ei, Bazēn, nāciet šurp! Kustieties ātrāk!
Bazēns parādījās uz sliekšņa drūms un sapīcis.
— Nospodriniet manu zobenu, sakārtojiet platmali, izsukājiet apmetni un pielādējiet pistoles! — Aramiss sacīja.
— Pēdējais rīkojums ir lieks, — d'Artanjans viņu pārtrauca, — jo seglu makstīs ir pielādētas pistoles.
Bazēns nopūtās.
— Apmierinieties, Bazēn, — d'Artanjans teica, — debesu valstību var iemantot visu kārtu cilvēki.
— Mans kungs jau bija tik labs teologs! — Bazēns sērīgi sūkstījās. — Viņš būtu varējis kļūt par bīskapu, varbūt pat par kardinālu.
— Paklausies, mīļais Bazēn, un apdomā pats: kālab man kļūt par garīdznieku? Ar to es neizvairītos no karošanas. Gan tu redzēsi, ka mūsu kardināls dosies jau nākošajā karagājienā ar bruņu cepuri galvā un pīķi rokā. Un ko tu teiksi par Nogarē de Va-
Ieta kungu? Viņš ari ir kardināls, bet paprasi viņa sulainim, cik reižu tas ir pārsējis savam kungam ievainojumus?
— Ak vai! — Bazēns nopūzdamies atteica. — Es jau zinu, kungs, ka mūsu dienās pasaulē viss ir apgriezies otrādi.
Sarunādamies abi jaunekļi un nelaimīgais sulainis bija nokāpuši lejā.
— Bazēn, paturi man kāpsli, — Aramiss sacīja.
Seglos Aramiss uzlēca kā parasti iznesīgi un viegli, taču jau pēc pāris līkumiem, ko apmeta tīrasiņu rikšotājs, jātnieku sagrāba neciešamas sāpes, viņš nobālēja un sagrīļojās. Jau paredzēdams šādu varbūtību, d'Artanjans bija vērīgi sekojis draugam un uzreiz piesteidzās viņam palīgā, atbalstīja viņu un aizveda atpakaļ uz istabu.
— Lai paliek, mīļais Aramis! Jums sevi vēl jāsaudzē, — viņš sacīja. — Došos viens pats meklēt Atosu.
— Jūs esat nesalaužams, — Aramiss teica d'Artanjanam.
— Nē, man vienkārši laimējas, un tas ir viss. Bet kā jūs dzīvosiet, kamēr atgriezīšos? Nespriedelēsiet vairs par pirkstiem un svētībām?
Aramiss pasmaidīja.
— Es dzejošu, — viņš atbildēja.
— Jā, tikpat smaržīgas vārsmas kā de Sevreza kundzes istabenes vēstulīte. Māciet arī Bazēnam dzejošanas mākslu, tas viņam sniegs mierinājumu. Neaizmirstiet katru dienu mazliet izjāt, lai jūs atkal pierastu pie segliem.
— Par to neraizējieties, — Aramiss sacīja. — Kad atgriezīsie- ties, es varēšu jums sekot.
Abi atvadījās, un d'Artanjans, uzticējis savu draugu Bazēna un viesnīcnieces gādībai, pēc desmit minūtēm rikšoja jau Amjē- nas virzienā.
Kādā stāvoklī viņš atradīs Atosu un vai vispār atradīs?
D'Artanjans bija atstājis draugu kritiskā situācijā, nebija izslēgts, ka viņš gājis bojā. Pie šīs domas jaunā gaskoņa vaigs apmācās; viņš vairākkārt smagi nopūtās un klusībā nozvērējās atriebt Atosu.
No visiem d'Artanjana draugiem Atoss bija gados vecākais, un tāpēc varētu likties, ka viņu gaume un tieksmes bija atšķirīgas. Tomēr d'Artanjanam viņš noteikti bija tuvāks par pārējiem. Atosa cildenais, izsmalcinātais izskats, gara diženuma uzliesmojumi, kas reizēm izkliedēja mijkrēsli, kādā viņš labprātīgi ieslēdzās, nemainīgi izlīdzinātā oma, aiz kuras viņa sabiedrība allaž bija ļoti patīkama, viņa dzēlīgā jautrība, viņa drosme, ko varētu nosaukt par aklu, ja tā nebūtu neparastas aukstasinības rezultāts, — visas šīs īpašības bija modinājušas d'Artanjanā vairāk nekā cieņu, vairāk nekā draudzību: tās bija sajūsminājušas jauno gaskoni.
Patiešām, kad Atoss bija labā noskaņojumā, viņš droši varēja stāties līdzās pat tik iznesīgam un dižciltīgam galminiekam kā de Trevila kungam. Atoss bija vidēja auguma, bet viņa stāvs tik vijīgs un labi veidots, ka ne reizi vien, spēkodamies ar Portosu, viņš uzveica šo milzi, kura fiziskais spēks musketieru vidū bija izvērties par parunu. Seja ar vērīgajām acīm, taisno degunu, aso Bruta zodu pauda valdonīgumu un reizē lēnību; rokas, kurām viņš nepievērsa ne mazāko uzmanību, dzina izmisumā Aramisu, kas savējās cītīgi kopa ar mandeļu ziepēm un smaržīgu eļļu; viņa balss bija skaļa un tai pašā laikā melodiska. Taču visvairāk Atosā pārsteidza tas, ka viņš, aizvien cenzdamies palikt neievērots malā, ārkārtīgi labi pazina pasauli un visspožāko aprindu paradumus, un katrā viņa rīcībā, pat visniecīgākajā, neviļus izpaudās ļoti laba audzināšana.
Ja runa bija par kādu mielastu, tad Atoss to prata izkārtot labāk par jebkuru augstāko aprindu cilvēku, ierādīdams katram viesim pienācīgo vietu saskaņā ar stāvokli, kādu viņam bija sagādājuši senči vai viņš pats. Ja runa bija par heraldiku, Atoss pazina visas karaļvalsts dižciltīgās ģimenes, viņu ģenealoģiju, radniecības saites, ģerboņus un šo ģerboņu izcelšanos. Galma ceremoniālā neviens sīkums viņam nebija svešs; viņš zināja, kādas ir zemes lielīpašnieku tiesības, līdz pamatiem pārzināja medības ar suņiem un medības ar vanagiem un kādreiz, sarunādamies par šo lielo mākslu, bija pārsteidzis pat pašu karali Ludviķi XIII, kas skaitījās tanī īsts meistars.