I<ā visi tālaika augstmaņi Atoss bija lielisks jātnieks un paukotājs. Vēl vairāk, viņa izglītība bija tik vispusīga pat sholastis- kās zinātnēs, ko tanīs laikos muižnieki mācījās reti, ka viņš reizēm pavīpsnāja par latīņu valodas druskām, kuras reizēm padižodamies mēdza pabārstīt Aramiss un kuras Portoss izlikās saprotam. Divas trīs reizes pat, kad Aramisam gadījās kāda gramatiska kļūda, Atoss, draugiem sagādādams lielu pārsteigumu, pārlaboja darbības vārdu vajadzīgajā laikā un lietvārdu locījumā. Un, beidzot, viņš bija nevainojami godīgs, un tas bija tai gadu simtenī, kad karavīri tik viegli tika galā ar savu ticību un sirdsapziņu, mīlētāji ar mūsdienas valdošo smalkjūtību un nabagi ar septīto bausli. Atoss bija ļoti neparasts cilvēks.
Tomēr varēja vērot, ka šis lieliskais raksturs, skaistais radījums, izsmalcinātais gars pamazām ieslīga ikdienas pelēcībā, tāpat kā sirmgalvji nemanot kļūst fiziski un morāli bērnišķīgi. Savās smagajās stundās — un tādas gadījās bieži — viss gaišais, kas mita Atosā, apdzisa, viņa spožās īpatnības it kā iegrima dziļā tumsā.
Tad pusdievs izgaisa un tikko palika cilvēks. Galvu nokāris, ar mokām izrunādams pa atsevišķam vārdam, Atoss stundām ar izdzisušām acīm vērās pudelē vai glāzē, vai arī sulainī Grimo, kas bija pieradis paklausīt katram sava kunga mājienam un izlasīja viņa trulajā skatienā ikvienu vismazāko vēlēšanos, ko nekavējoties izpildīja. Ja četri draugi sapulcējās vienā no tādiem brīžiem, tad Atosa daļa kopīgajā sarunā bija divi trīs vārdi, kurus viņš izteica negribīgi, ar lielu piepūli. Toties dzert Atoss dzēra viens pats par četriem, bet tas uz viņu neatstāja nekāda sevišķa iespaida, varbūt tikai uzacis saraucās vēl vairāk, viņš kļuva vēl drūmāks.
D'Artanjanam, kura zinātkāro garu mēs labi pazīstam, līdz šim nebija izdevies, lai arī kā viņš to vēlējās, apmierināt savu ziņkāri par drauga dziļās apātijas cēloņiem. Atoss nekad nesaņēma vēstules, nekad nedarīja nekā tāda, ko visi viņa draugi nezinātu.
Nevarēja teikt, ka Atosu darītu skumju vīns, jo, tieši pretēji, viņš dzēra, lai nomāktu skumjas, taču šīs zāles, kā jau teicām, darīja viņu vēl drūmāku. Arī spēle nebija viņa drūmā garastāvokļa cēlonis, jo, pretēji Portosam, kas katru veiksmi vai neveiksmi pie zaļā galda pavadīja ar gavilēm vai lāstiem, Atoss laimēdams palika tikpat vienaldzīgs cik paspēlēdams. Kādu vakaru, sēdēdams musketieru pulciņā, viņš bija laimējis tūkstoš pistoles, tad paspēlēja tās līdz ar savu zeltā šūdināto svinību zobensaiti un pēc tam atvinnējis visu un vēl simt luidoru, bet viņa skaistās, melnās uzacis ne reizi nebija saraukušās, rokas nebija zaudējušas perlamutra nokrāsu, un saruna, kas tovakar risinājās patīkami, ne mirkli nebija zaudējusi rāmo plūdumu.
Ar atmosfēras ietekmi, kāda izpaužas pie mūsu kaimiņiem angļiem, arī nevarēja izskaidrot satumsumu Atosa sejā, jo viņa skumjas kļuva vēl smeldzīgākas tieši skaistākajā gadalaikā; jūnijs un jūlijs Atosam bija vissmagākie mēneši.
Pašreiz viņam nebija nekādu bēdu un, kad tika runāts par nākotni, viņš vienaldzīgi paraustīja plecus; tātad viņa skumju cēlonis, kā d'Artanjans bija izlobījis no neskaidrām baumām, slēpās pagātnē.
Noslēpumainība, kas ietina Atosu, darīja šo cilvēku vēl valdzi- nošāku, un pat vīna skurbumā ne viņa mute, ne acis nekā neizpauda, lai arī cik veikli kāds centās viņu iztincināt.
— Un tagad nabaga Atoss varbūt ir beigts, — d'Artanjans izteica balsī savas pārdomas, — miris manas vainas dēļ, jo es viņu ievilku šajā dēkā; viņš nezināja tās cēloni, nezinās iznākumu un necerēja gūt no tās kādu labumu.
— Kungs, neaizmirstiet arī to, — Planšē piebilda, — ka droši vien viņš izglāba mums dzīvību. Atcerieties, kā viņš uzsauca: «Jāj prom, d'Artanjan! Esmu iekritis lamatās!» Un cik briesmīgi viņš šķindināja zobenu, kad bija izšāvis abas pistoles! It kā tur cīnītos divdesmit vīru vai, pareizak sakot, divdesmit satracinatu velnu!
Šie vārdi uzkurināja d'Artanjana skubu, un viņš trieca vēl ātrāk savu zirgu, kas jau tāpat jātnieku nesa aujiem.
Ap vienpadsmitiem no rīta ceļinieki ieraudzīja tālē Amjēnu; pusdivpadsmitos viņi sasniedza nolādētās mājvietas durvis.
D'Artanjans bija daudzkārt pārdomājis, kā pienācīgi atriebties nodevīgajam mājvietas saimniekam, un jau iepriekš izbaudījis atriebības prieku. Tagad, cepuri uzvilcis uz acīm, kreiso roku uzlicis uz zobena roktura, labajā vicinādams jājampātagu, viņš iegāja mājvietas krogā.
— Vai jūs mani pazīstat? — viņš noprasīja krodziniekam, kas klanīdamies nāca viņu saņemt.
— Man nav bijis tas gods, jūsu gaišība, — atbildēja krodzinieks, ko d'Artanjana lepnā stāja bija pilnīgi apžilbinājusi.
— Ak tā! Jūs mani nepazīstat?
— Nē, jūsu gaišība.
— Labi, ar pāris vārdiem atgādināšu jums par sevi. Ko jūs esat izdarījis ar muižnieku, ko pirms pāris nedēļām uzdrošinājāties apvainot viltotas naudas izplatīšanā?
Krodzinieks nobāla, jo d'Artanjans ieņēma ļoti draudīgu pozu, un Planšē visā pilnībā atdarināja savu kungu.