Sekoja otrs posms. Viņš atkal izsauca Gudrinieci. Ne jau velti komandēt mehānismus varēja tikai ar viņas palīdzību: cilvēks ir iekārta, uz ko ne vienmēr var paļauties, — dažkārt viņš var komandēt arī aplam, bet Gudriniece šādu rīkojumu tad uzreiz nobloķētu. Šoreiz Juniors pavēlēja: astotajam normalizēt atmosfēru, pēc normas sasniegšanas to stabilizēt, uzturot nepieciešamo sastāvu. Divdesmit pirmajam rakt bedri, pēc tam, lai novērstu ūdens zudumus, apkausēt tās dibenu un sienas. Pēdīgi, kad divdesmit pirmais būs pabeidzis, — trīspadsmitajam uzsākt bedres piepildīšanu.
Juniors uzdeva izmērus un kādu brīdi stāvēja, vērojot, kā mehānismi izvērsās un ieņēma jaunas pozīcijas. Vispirms darbu uzsāka divdesmit pirmais — ārēji smagnējs un neveikls, taču bez nevienas liekas kustības, kā ikviens mehānisms, kas ir kārtībā, jo bezmērķīgi rosīties var tikai cilvēks, nevis mašīna. Divdesmit pirmais bija ekspedīcijas veterāns, vēl no tā komplekta, kas strādāja ar Senioru uz neskūtās planētas. Varētu teikt, jau večuks. Tas nekas, viņš ir pilnīgā kārtībā un vēl pastrādās. Kad atgriezīsimies no reida, radīsim speciālu muzeju un noliksim viņu uz postamenta ar visām nagainajām ķepām, graujošajiem žokļiem, zvīņainajām caurulēm, pa kurām drīz aiztecēs izkausētā masa, lai zem krāvējagregāta slīpajiem ieveidņu nažiem iegultu un sastingtu uz visiem laikiem, pēcāk vien- alga — lej ūdeni vai slāpekļskābi, materiāls izturēs, nepadosies. Šis divdesmit pirmais mehānisms ir monumentāli izveidots. Ar kaut ko līdzīgs pašai civilizācijai: ārēji it kā sarežģīta un smagnēja iekārta, taču sarežģītība ir pārdomāta, tās pamatā veselais saprāts, un kustības, kuras dažbrīd liekas stihiskas, nekontrolējamas un šausmīgas, patiesībā ir aprēķinātas līdz centimetram. Vismaz, ja runa ir par mašīnu. Labi, divdesmit pirmais, dari vien savu darbu …
Ar tādu pašu patiku Juniors vēroja arī trīspadsmito un astoto. Tas jau pilnā spēkā dzina noslēgtajā pasaulītē no smiltīm iegūto skābekli, bet tīrs silīcijs kā gaiļa aste uzvijās gaisā, nepa gūdams nokrist, jo trajektorija bija precīzi aprēķināta — viens no divdesmit pirmā uztvērējiem uzsūca smilšu graudiņu straumi lielā, četrstūrainā piltuvē, un veterāns kausēja izejvielu. Trīspadsmitais sagatavojās, piesūca pilnas tilpnes ar tām pašām smiltīm, jo nekā cita te nebija, un nogaidīja, līdz radīsies trauks ūdenim, kuru viņš bija iemācīts saražot… Labi, viss kārtībā … Darba pirmais posms rit normāli.
Laiks ķerties pie galvenā.
Juniors mazliet pagaidīja, nez kāpēc noklepojās (lai gan Gudriniecei tas bija vienalga, viņa Junioru arī tāpat būtu sapratusi) un sacīja, cenšoties noslēpt uztraukumu balsī:
— Tilpni numurs viens dehermetizēt. Kombinatoru sagatavot darbam.
Un viss. Cik maz vārdu nepieciešams, lai uzsāktu pasaules radīšanu. Cik tas ir vienkārši!
Juniors beidzot atļāvās nokāpt no apskates platformas. Zem zābakiem čirkstēja smiltis. Juniors piegāja pie trīspadsmitā un atspiedās ar elkoni pret kāpurķēdi. Gribējās ne tikai uzmanīt, drīzāk vienkārši papriecāties par to, kā Kombinators gatavosies savam sarežģītajam darbam.
Tas patiesi bija skaisti. Tilpņu korpuss bija kuģī vidē- jais, tas bija izvietots virs dzinēj korpusa, bet vēl augstāk virs tā — dzīvojamais korpuss, tur dzīvo Juniors, tur arī — dzīvo, vai? — sēne Gudriniece, no turienes tiek vadīts viss milzenis. Dzīvojamais korpuss — vismazākais, dzinēja — visplatākais, toties tilpņu korpuss — visietilpīgākais. Tas, no augšas lejup, secīgi dalās trijos stāvos: pirmajā, otrajā un trešajā tilpnē. Šis tas no trešās tilpnes jau strādā, jo tur atrodas smagā tehnika. Viszemāko, otro tilpni, aizpilda ikdienā nepieciešamās lietas, pārtikas rezerves un vēl šāda tāda produkcija no Zemes civilizācijas, kas varētu noderēt tikšanās reizē ar kaut ko, kas būtu draudzīgi noskaņots. Pagaidām tādas nebija notikušas, taču pēc Kurjera parādīšanās neviens neuzdrīkstējās tādas noliegt. Tur glabājās arī ierīces, kas varēja būt noderīgas tikšanās reizē ar naidīgi noskaņotiem radījumiem, tiesa, arī tādas pagaidām nebija notikušas. Bet pirmajā tilpnē atradās vissarežģītākais un neticamākais — pat mēle necēlās nosaukt to par tehniku, un. tomēr: tā bija patiesās, reālās pasaules (varbūt ar kādu pavisam minimālu pieļāvumu «gandrīz») radīšanas tehnika.
Pēkšņi šī cilindriskā korpusa augšējā daļa — pirmā tilpne pārveidojās. Pārtapa neparastā ziedā. Atvērās borta ziedlapiņas, tās tikai raudzījās nevis augšup, bet lejup — kā puķe, kuras galviņa liecas pret zemi. No iekšpuses, lai mestos acīs, borti bija izkrāsoti spilgti sarkani — nedod dies uzsākt manevrus ar nehermetizētu tilpni — tur dzīvo pārlieku nervozi un maigi mehānismi. Zem katras ziedlapiņas izveidojās atvere, 110 kurām izbīdījās izliektas un mirdzošas antenas izstarojumam, tās izskatījās jautri pat šejienes drūmajā apgaismojumā. Gluži kā dzīvas, tās mazliet pakustējās šurpu turpu, nosakot horizontālajā un vertikālajā plaknē precīzu leņķi, lai ikviena no tām darbotos katra tieši savā noteiktajā telpā. Kapsulas ar antenām savienoja resni, izolēti vadi. Kad izstarojuma antenas nomierinājās, kā mežģīņveidīgi lietussargi izvirzījās un atvērās kontroles un atgriezenisko sakaru antenas. Te, no apakšas, Juniors nevarēja atšķirt, bet tik un tā zināja, ka ikviens no lietussargiem sastāvēja no desmitiem, varbūt pat simtiem smalku šūniņu, turklāt katrai no tām bija savi sakari ar kapsulu. Tas laikam arī bija viss.
— Kombinators darbam gatavs, — Gudriniece ziņoja.
— Sākt noskaņoties uz darba apjoma parametriem.
Tagad Kombinatoram bija jāpielāgojas telpai zem kupola, kurā tam nāksies darboties. Vai drīzāk zem lauka, nodomāja Juniors, kuram patika vārdu spēles. — Pakļauts lauka iedarbei, tātad «zem lauka».