Darīsim tā, piepeši nolēma Juniors. Es neēdīšu brokastis savos kuģa apartamentos. Paēdīšu šeit. Enā zem koka, vējiņā… Un katru dienu visas nākošās trīs nedēļas brokastošu šeit. Iespējams, ka arī pusdienošu un vakariņošu te. Ja sagribēsies, tad arī nakšņošu zem koka, iekārtot guļvietu ir vienkāršāk par vienkāršu, Georgam tā noteikti ir ieprogrammēta — kāds parasts bungalo. Ja jau man ir iznācis tāds nepļ^nots atvaļinājums, tad es to pavadīšu, kā pienākas: pie dabas krūts, pludmalē …
Te viņš atcerējās un pagrieza galvu, bet borta izliekums traucēja saskatīt, un Juniors pagāja dažus soļus pa skata laukumiņu. No dīķa spoguļa, kas bija paguvis izveidoties pa nakti, gaisma tā iesvēla acīs, ka viņš tās samiedza. Stāvēdams pretējā krastā, trīspadsmitais vēl lēja klāt ūdeni — vai nu vēl nebija sasniegta vajadzīgā atzīme, vai arī kāda daļa tomēr sūcās cauri apkausētajam slānim. Diez vai — mašīnas savu darbu prot… Redz, nu ir arī ūdens… Pat nenosauksi par dīķi — mazs ezeriņš. Un ne jau tik maziņš, gadās daudz mazāki. Tā ir nebijusi veiksme — trīs nedēļas atvaļinājuma šādos apstākļos. Vārda pilnā nozīmē — lietderīgā un patīkamā apvienojums.
Juniors pagriezās un iegāja lūkā. Tūlīt pat pavēlēja Gudriniecei lūku neaizvērt, kamēr neradīsies acīm redzama nepieciešamība. Negribējās ik reizes mīņāties, kamēr neveiklie mehānismi darīja savu darbu. Lai vējiņš iepūš arī dzīvojamā korpusā. Vienīgais, kas tur jāpasargā no visa veida blakusiedarbībām, — inkubators ar tajā augošo Kristālu. Taču tajā nodaļā neba nu vējiņš, tur pat tropiskā viesuļvētra neiekļūs.
Juniors nosūtīja lejup no savas kajītes vienu galdiņu, divus krēslus. Būtu pieticis arī ar vienu, taču viņam iegribējās, lai būtu divi. Vai tad viņš to nevārēja atļauties? Atri pagatavojis brokastis, viņš nolaidās lejā. Neviļus sa- minstinājās, pirms uzkāpa uz zāles: kas zina, kā reaģē šī superzinātniskā, supertehniskā, pa atomam sintezētā, ārkārtīgi spēcīgu, lai arī nejūtamu izstarojumu lauku uzturētā zāle, lai gan tai bija visparastākais izskats… Zāle reaģēja kā jau zāle — tā paklausīgi nogūla zem cilvēka kājām. Otro soli Juniors spēra droši. Zāle bija uzticama. Kārtīga. Nemaz ne sliktāka par to, kas uz Zemes. Iespējams, pat labāka: bieza, līdzena, tieši tāda kā tā, kuru vajag reizi iesēt un pēc tam trīssimt gadu kopt un apcirpt…
Viņš ātri izvietoja mēbeles un izkrāva visu atnesto uz galda. Apsēdās, atspiedās pret krēsla atzveltni, nopūtās un piemiedza acis, ļaujot seju vējiņam. Un cilvēki vēl nez kāpēc strīdas par to, kas ir laime!
Juniors ēda un dzēra lēni, ar baudu, kādu sen nebija izjutis. Brokastis pēkšņi vairs nebija tikai dienas kārtības pastāvīgs elements, tās kļuva par notikumu, par svētkiem. Droši vien tas nozīmē — ņemt no dzīves visu, ko tā spēj dot. Dzīve dod, taču mēs neņemam, jo, kamēr clarām vienu, dzīvojam jau ar ko citu, mērķējot uz trešo. Tas ir muļķīgi, jādzīvo šajā brīdī, nevis nākamajā. Tas ari viss. Un uzreiz kļūst tik labi!
Bija tik labi, ka viņš pat nebija par slinku, lai pieceltos pēc otrās kafijas tases. Viņš nodomāja, ka rit paņems šurp visu kafijas kannu. Dzēra, izgaršojot katru malciņu. Brīnišķīgi, vienkārši apbrīnojami, cik viss ir brīnišķīgi… Un kas būs pēc tam?
Pēcāk, viņš nodomāja, apciemosim Kristālu. Prieki paliek prieki, bet pirmajā vietā ir darbs, un atvaļinājums nav tev dots visam mūžam. Vēlāk? Tad saņemsim morālas tiesības pastaigāties pa savu vasarnīcu, savu latifun- diju, savu pasauli — sakiet, kā gribat, — un palūkoties, ko tad mēs vedam sev līdzi pirmajā tilpnē kā programmu «Mērenā josla».
Viņš vēl pasēdēja, it kā kaut ko gaidīdams. Apķērās — ko tad? Un saprata, ka visu laiku ir neapzināti gaidījis, kad iečiepstēsies, iedziedāsies kaut kādi putniņi, aizzibēs tauriņš, aizdūks vabole. Tūlīt pat aprāva sevi: tu pārāk daudz gribi. Pirmā pakāpe — flora. Augu valsts. Tā arī ir parādījusies. Pilnā apjomā. Šajā posmā putni tev nepienākas.
Galdu un krēslus Juniors atstāja turpat, uzveda augšā tikai traukus un uzticēja tos attiecīgajām iekārtām. Pēc tam devās pie inkubatora. Tur viņš uzreiz aizmirsa visu, izņemot Kristālu. Ilgi neatrāvās no inkubatora, strikti pārbaudīja nodrošinājuma mehānismu darbu, caurskatīja paš- pieraksta lenti, it kā viņam par katru cenu vajadzētu kaut kur piekasīties. Bet, lai arī kā viņš to būtu vēlējies, viņš nevarēja izvirzīt nekādu pretenziju. Tā tam arī jābūt. Kristāls veidojas lēni, bet pareizi. Pagaidām nemanāmi, taču pēdējās divas trīs dienas tas briedīs acīm redzami. Kas mums vēl ir attiecībā uz kuģi? It nekas. Visus kārtējos darbus veic Gudriniece. Ja būs nepieciešama cilvēka iejaukšanās — brīdinās. Lai gan civilizācija var lieliski tikt galā pati. Ar to pašu Kristālu arī. Patiesi: planētu, kur nosēsties, atrada Gudriniece. Dabiski, ka arī mašīnu nosēdināja viņa. Juniors to vien izdarīja kā izvilka sēkliņu no penāļa un pārvietoja inkubatora kamerā. Iedomājieties tikai, cik tas bija sarežģīts darbs! Automāts, protams, ar tādu nekādi netiktu galā!…