Tā gan, viņš apmierināti nodomāja. Rīt mēs pamodīsi- mies veseli. Iziesim parkā. Un no zariem mūs korī sveiks dažādi putniņi. Un tas būs ļoti, ļoti patīkami. Ir taču zināms, ka, lai arī cik labi bija šodien (bija taču labi, bet pie savainotās rokas — pats vainīgs), vajag, lai rīt būtu vismaz mazliet, mazliet labāk. Citādi dzīvot ir garlaicīgi. Rīt celsimies reizē ar putniem…
* * *
Pēdējo uz Zemes pavadīto pirmsstarta dienu viņš uzsāka tā: vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, pa ceļam izberzēdams acis, izdrāzās no istabas, noskrēja no pazemā lieveņa — un pēc dažiem ašiem soļiem metās ūdenī. Viņš jutās kā vāja strāvas lādiņa trāpīts, un uzreiz kā straumes aiznesta nolobījās gan miegainība, gan tas viss, kas varēja Junioru traucēt vismaz kādu laiku justies laimīgam, un katra kustība pēkšņi kļuva par prieka avotu, kur zemais, miesiskais ir neatdalāms no augstā, garīgā. Negaidīti rīts izdevās tāds, kāds paliek atmiņā uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Iespējams, arī vēl tāpēc, ka no ūdens, no tāluma viņš ieraudzīja, kā uz lieveņa uzkāpa baltā kostīmā tērpusies sieviete, un, lai gan viņš nevarēja to saskatīt, taču bija pārliecināts, ka tā ir skaista, jo tādā rītā viņa nevarēja būt citāda. Kad viņš uzzināja, ka sieviete ir bijusi Zoja, kas atbraukusi pie vīra, kurš nakšņoja turpat pirmsstarta bāzē, lai pavadītu Junioru, tas nesamazināja iespaidu, lai arī Junioram Zoja nebija simpātiska. To, ka tā ir bijusi viņa, viņš uzzināja vēlāk, kad brīnišķīgā rīta iespaids bija jau izkristalizējies un ieņēmis dvēselē savu vietu.
Un šeit, pašlaik vēl nepaguvis, kā nākas, pamosties, Juniors nedomādams, iepriekš neko neparedzēdams, izdarīja tāpat: metās pie savlaicīgi atvērtās lūkas (sēne mācēja pie vajadzības būt arī uzmanīga), ātri nolaidās lejā, skrēja, vicinot dvieli, basām kājām pa zāli, visu laiku vēl kā apdullis mirkšķinādams acis, un, neļaudams sev apstāties, apdomāties, metās ūdenī. Šļakatas pašķīda uz visām pusēm. Ūdens bija silts. Galvenais — tas bija īsts, no tā nebija jābaidās, ja pēkšņi iegribētos, to varētu arī dzert. Juniors, laikus neizniris, neviļus norija malku un pārliecinājās, ka ūdens ir normāls, tikai bezgaršīgs kā lietus- ūdens, jo tajā pietrūka kaut kādu sāļu smalko piemaisījumu. Taču peldēt varēja lieliski, un Juniors baudīja šo seno, vienkāršo, bet viņam ne vienmēr pilnā mērā pieejamo labsajūtu, vēl un vēlreiz nira un izniris ar zināmu izbrīnu ieraudzīja blakus nesatricināmi paceļamies kuģa puskilometru augsto bultu: viņam nekad vēl nebija gadījies peldēt dažus metrus no varenajiem, ķepainajiem amortizatoriem. Jā, arī šis rīts solījās uz ilgu laiku palikt atmiņā.
Pēc tam viņš ilgi gulēja, sildoties zālienā, gozēdamies gan uz vēdera, gan uz muguras, pagriežot sānus pret spīdekli, kas, lai arī bija mākslīgs un atradās neredzamā kupola iekšpusē, savā spektrā neatšķīrās no Saules. Pēkšņi kaut kas sāpīgi iedūra kājā, droši vien jo sāpīgāk tāpēc, ka negaidīti. Juniors nepaguva apdomāt darbību, roka reaģēja pati, skanīgi noplaukšķot ar atvērto plaukstu. Uz kājas bija sarkans plankumiņš, un tajā saplacināts ods bija izpletis kājiņas. Tā, lūk, Juniors vispirms apmierināts nodomāja, ikkatra agresija tiks sodīta! Un tikai pēc tam apķērās un padomāja par odu — kā tad tā? Izrādās, ka arī odi šeit ir uzradušies?
«Bet kā ar pārējiem?» viņš gribēja pats sev pavaicāt, taču norija jautājumu, sapratis, ka tas ir lieks. Jo pašlaik ne tik vien līdz viņa dzirdei, bet pat līdz apziņai nonāca paklusais, bet skaidrais putnu koris. Juniors tam uzreiz nebija pievērsis uzmanību, jo bija aizmirsis, ka vakar tāda nebija, bet tagad atcerējās un sāka ieskatīties un ieklausīties. Un ieraudzīja daudz. Kā atvēries zieds aizspurdza taurenis, aizšalca liela un eleganta spāre, netālu dīca ods, un Junioram pamāžojās, ka no viena krūma otrā ienira kāds, kas jau noteikti bija piederīgs četrkājaiņiem. Juniors tagad atcerējās savu komandu otrās pakāpes apdzī- vojamībai, bet tas notika kaut kā garāmejot, it kā komanda nebūtu svarīgs apstāklis, bet viss, kas te kustējās un skanēja, kas šodien piepildīja mazo pasaulīti, būtu radies pats no sevis kā dāvana viņam nez no kā. Viņš svētlaimīgi pasmaidīja. Nē, tomēr ir labi, ai, cik labi… Acis pašas pievērās no baudas.
Atkal iedzēla turpat, kur iepriekš. Šoreiz pirms sitiena Juniors pavēra acis: patiesi, tur sēdēja ods. Tātad, viņš nodomāja, divi agresori un abi vienā vietā. Viņš palūkojās. Nosistais ods bija viens. Acīmredzot to pirmo Juniors ar sitienu bija nogrūdis. Droši vien … Viņš nekustēdamies sēdēja un skatījās uz iedzimtās asinskāres upuri. Satriektais ods vēl kustināja vienu kājiņu, pēc tam arī tā pamira. Un sīkais ķermenītis sāka ātri kust — ātri kā sausā ledus drumsla uz karstas plīts. Viens divi — un izzuda pavisam. Vēl pēc mirkļa — šoreiz Juniors skaidri sadzirdēja — klusu noklikšķēja, un ods atkal no kaut kurienes uzradās tajā pašā vietā. Suņi tādi, Juniors nodomāja, bet tagad odu nesodīja, tikai pavicināja plaukstu, ods atrāvās un aizlidoja. Labi, nolēma Juniors, ja jau tā — dzīvo vien …
Viņš piecēlās, pametis dvieli uz krasta. Palūkojās visapkārt. Ne tikai putni un odi parādījušies — bija izmainījusies arī viņa pasaules, Svētlaimības zemes, ģeogrāfija. Juniors tikko bija izdomājis šādu nosaukumu šim stūrītim, lai, pēcāk atceroties, nebūtu ilgi sev jāskaidro, kas un kā, pietiktu nosaukt šo vārdu — un viss ataustu atmiņā. Vakar šeit nebija strauta, taču trešās tilpnes mašīnas bija pa- centušās — nez kāpēc tas Kombinatoram vajadzīgs —, un tagad strautiņš tecēja, tā gultne meta skaistus līkločus, augštece bija paslēpusies aiz kokiem, bet tur, protams, stāvēja trīspadsmitais mehānisms, vienīgā ūdens ādere uz planētas. Pasmīnējis par vēl vienu pārsteigumu, Juniors lēni, izbaudot katru soli, sāka iet prom no strauta. Viņa parādīšanās nemaz nesamulsināja putnus, tie turpināja savu pavasara sasauksmi, kā iesirma bārda, kas aizmukusi no sava saiittnieka, aizlipināja ezis. No strauta pa galvu pa kaklu metās nost kāda būtne, ne lielāka par suni, bet šis biia kas garkājains un lielacains, jautru saules zaķīšu izraibināts, lai arī to neviens nebija dzemdējis, šim radījumam jau piemita instinkts, kas lika vispirms mukt un pēcāk — tikt skaidrībā. Juniors pavīpsnāja, pašūpoja galvu — it kā brīnīdamies, it kā nosodīdams — nē, nosodīt nebija par ko. Vēl šādi tādi kustoņi aizskrēja un aizrā- poja garām. No turienes, kur koki auga biežāk, kļuva dzirdamas īstas meža skaņas, arī šajā pasaulē avij nebija lemts sadzīvot ar vilku, gluži otrādi, šeit viss bija pirmatnīgi dabisks, tāds, kādu droši vien vairs neredzēsi īstajā Zemes pasaulē. Viss likās mūžīgs, radies sen pirms mums, un negribējās domāt, ka tā visa vēl nesen nebija un eksistēja tikai kristālos iešifrētas programmas, planētas smiltis un vēl mazumiņš tīru elementu Kombinotra autonomajās glabātavās. Cik nabadzīgi dažkārt izskatās cēloņi salīdzinājumā ar to sekām, kā tie neatbilst viens otram, bet lavīna iesākas ar mazu akmentiņu, un daudzinātais salmiņš lauž kamieļa muguru. Kāpēc par to jādomā, jāmaitā sev garastāvoklis?