Viņš bija pietupies, ar cimdos iespīlētajām plaukstām rušināja irdenās smiltis, kuras dziļumā nekļuva miklākas. Sausums. Gaisā nav ne miņas no ūdens tvaikiem. Ideāls klimats plaušu slimniekiem, ja vien tie neelpo skābekli. Zem šīm smiltiņām — akmens pamats. Kuģis jau paņēmis paraugus. Nav jāuztraucas: mēs nekur neiegrūsim. Droša grunts. Saki, ko gribi, patīkami paklaiņot pa kaut ko tādur kas nav kuģa klājs.
Tātad — kas mums ir pilnīgai laimei? Gravitācija. Miers. Smilts. Tiesa, nav ūdens. Nekas, to mēs iegūsim, ja vajadzēs, — zem kājām pilns ar skābekli, analīzes uzrādījušas, ka ūdeņradis ir atmosfērā. Silts, pēc Kelvina skalas trīssimt grādu. 2ēl, bet bez skafandra iziet ārā nevar. Lai gan — to mēs vēl redzēsim. Tomēr bez elpošanas aparāta šeit ne soli nespersi. Tas nekas. Nav pirmā reize.
Kaut kāda dīvaina gaisma. Ne īsti diena, ne nakts. Kur tad spīdeklis? Nav redzams. Bet tam ir jābūt, uz to norāda temperatūra. Tiesa gan, lidodami klāt, mēs neredzējām neko tādu, ko varētu nosaukt par sauli. Iespējams, ka šī ir perifērijas planēta, no kuras saule izskatās pēc magones sēkliņas, gluži kā mūsu spīdeklis no Plūtona. Bet no kurienes tad radies siltums? Planēta it kā būtu par vecu vulkāniskām norisēm, arī virsma tad nebūtu tik gluda, bet kodolenerģētiskie procesi būtu sasnieguši tādu radiācijas līmeni, kāda šeit nav. Labi, kamēr planēta griezīsies, gra- vimetri kaut ko taču uztaustīs. Starp citu, ar kādu ātrumu tā griežas? Pagaidām nav zināms. Vienādojums, kurā visi lielumi nezināmie.
Un galu galā kāpēc tev tas vajadzīgs? Nosēdies esi labi. Neviens te netraucēs. Strādā, cik tik uziet! Un guli mierīgi. Briesmas uz nulles līmeņa. Ne tīģeru, ne mikrofloras. Viss sterils.
Juniors pavīpsnāja ar lūpu kaktiņu. Visbiežāk miegu zaudē ne jau briesmu dēļ. Jā gari…
Viņš atgāja nostāk, tad, paturēdams kuģi centrā un joprojām to novērodams, apmeta riņķi. Mīklainajā violetajā gaismā izskatījās, ka tas šūpojas, taču Junioram bija skaidrs, ka tā ir tikai muļķu baidīšana. Bez kuģa te būtu nāvīga garlaicība. Teiksim atklāti — vieta ir padrūma. Nomāc. Ari noskaņojums kļūst kaut kāds violets. Psihē novirzās kaut kādas ass līnijas tāpat kā koordinatorā. To nedrīkst pieļaut. Ne tādēļ lidojām šurp.
Tas nekas, mēs viens divi visu nokārtosim. Mēs — pa ieradumam pazibēja prātā, jo viņš domāja gan sevi, gan kuģi. Divos piegājienos. Katrs no tiem — septiņas Zemes diennaktis. Tik ilgi aug Kristāls: divas nedēļas. Tāpēc nezaudēsim laiku.
Netīkama puskrēsla. Tūlīt uzstādīsim pārnēsājamo gaismas aparatūru, sarīkosim ilumināciju. Tālākā programma šāda — nokārtot izejvielu ieguvi. Iestādīt sēkliņu. Demontēt veco Kristālu, pareizāk — to mannas biezputru, kurā tas pārvērties, vēl pietiks laika, kamēr augs jaunais.
Jāveic paredzētā mehānismu un iekārtu pārbaude. Varētu ari iztikt bez apkārtnes rekognoscēšanas, taču Juniors to izdarīs, viņš nav radis atkāpties no TI likumiem. Bet to visu — vēlāk, kad būs aizsākts galvenais darbs.
Protams, nebūtu par ļaunu kaut ko paziņot bāzei. 2ēl, ka no šejienes tas nav iedomājams. Pat visu caururbjošais paralauks un ar tā palīdzību iespējamie efektīvie sakari izplatījumā uz līdztelpas robežas atspoguļojas un neiet cauri. Pārliecinājies par to, ka viņš nav izniris paredzētajā laikā savā pasaulē, bāzē sāks uztraukties. Un uztrauksies divas nedēļas. Tur viņš nekādi nevar palīdzēt. Cilvēki nevar pierast pie tā, ka, lai arī kādas šausmas tiem rēgotos, ar Junioru nekas nevar notikt, izņemot sīkas nepatikšanas. Viņš ir no tēva rauga audzēts.
* 4 *
No kurienes vien nebija izkūlies tēvs, dižais Seniors. Tā viņš bija izaudzinājis arī dēlu: jāizkuļas vienmēr, neatkarīgi no tā, vai no turienes var vai nevar izkulties. Tēvs mācīja tā — citi nevar, bet tu varēsi. Kad TI atradās vēl bērna autiņos, Seniors viens no pirmajiem stāvēja pie tās šūpuļa, turot gatavībā pudelīti ar knupīti. Par spīti visām prognozēm, tēvs veiksmīgi lidoja līdz pat, maigi izsakoties, ļoti cienījamam vecumam. Kad viņš bija atgriezies no sava pēdējā lidojuma, viņu nebūt nepavadīja lejup pa trapu kā patriarhu, pieturot zem rokām, viņš, kā vienmēr, nodārdi- nāja pats pa kāpnītēm, tik tikko pieskardamies tām ar papēžiem, — maziņš, nekaunīgi atmestu galvu, dzēlīgu mēli. Tajā brīdī neviens neiedomājās, ka Seniors ir atgriezies no sava pēdējā reida: likās, spēka viņam pietiks vēl ilgam laikam. Taču viņš vairs nelidoja. Neviens tieši nezināja — kāpēc. Lai gan, protams, klīda leģendas. Pat tādas, it kā viņam sapnī būtu parādījusies mirusī māte un stingri pieteikusi: «Mitja, laiks arī godu prast…»
Droši vien, ka vistuvāk patiesībai bija stāsts par to, ka viņš esot ieradies pie TI šefa un, dzerdams tradicionālo kafijas tasīti, it kā starp citu pateicis: «Klau, Pirat, kur pašlaik atrodas mans huligāns, vai tālu?» Šefs parādījis, kur. Seniors sacījis: «Esi tik labs un izsauc viņu.» — «Kāpēc?» viegli satraucies, painteresējies šefs. «Gribu sava mašīnu nodot viņam. Ja vien tev nav iebildumu pret tādu kandidatūru.» Šefs piemiedzis acis, Seniors ari. Mirkli viņi raudzījušies viens otrā, tad Seniors sacījis: «Jā. Savu laika esmu nolidojis.» Šefs it kā nav sācis taujāt, kas un kāpēc, jo no šiem cilvēkiem nav pieņemts pieprasīt motivāciju, kā to neprasa no cilvēka, kurš dodas nāves briesmās. Seniors vienīgi piebildis: «Vajag par šo to mierīgi padomāt.» Tad Pirāts piedāvājis vecākā padomnieka vietu. «Nē,» Seniors atbildējis, «paldies, bet es pašlaik padomus nevaru dot, man pašam ar šo un to jātiek skaidrībā.» — «Vai tu psiho tādēļ, ka palaidi Kurjeru?» painteresējies šefs. «Viņš tik un tā ir jāmeklē.» Seniors paraustījis plecus: «Kas tad saka, ka nav jāmeklē? Taču es pieļauju, ka mans huligāns nepievils.» Pie tā ari palikuši. Tādas, lūk, klīda leģendas, un var jau būt, ka Juniors par to zināja mazliet vairāk. Bet tautas daiļradei viņš netraucēja: kā cilvēkiem labpatiks, tā viņi mēļos, un galu galā saruna taču netika ierakstīta. Patiesībā tā, protams, bija daudz nopietnāka un pēc tās programma kontakta meklējumiem ar Kurjeru tika pārskatīta un vienā otrā punktā pamatīgi izmainīta.