— Esmu gatavs, — Juniors padevīgi nolieca galvu un, ieraudzījis viņas kājas vasaras kurpītēs, steidzīgi novērsās.
— Kāds klusums, — Zoja stiepti noteica. — Vai nav tiesa, Junior, — pie mums ir brīnišķīgi.
— Jā, — viņš piekrita, — jūs pat nezināt, cik brīnišķīgi.
— Ai nē, — Zoja klusi iesmējās, — es jau nu gan zinu…
Pa lieveni viņi uzkāpa plašā, vaļējā verandā. Te atradās zems, ovāls galds, attiecīga augstuma krēsli, vēl dažas mēbeles. Junioram ļoti gribējās šajā iekārtojumā katru priekšmetu aplūkot uzmanīgāk, taču blenzt bija neērti. Labi, viņš nolēma, vēl pagūšu, tie nekur neaizmuks … Jā, fikcija, uz viena no savrup atbīdītiem krēsliem nokarājās viegla šalle, ar apvāku augšup uz galda gulēja atvērta grāmata, blakus — smaga māla vāze ar ziediem. Fikcija?
— Junior, piesēdiet. Neapvainojieties, ka es visu laiku jūs tā — pēc iesaukas. Taču es patiešām nezinu jūsu vārdu.
— Es pats ari esmu aizmirsis, — Juniors nopietni atbildēja. — Turklāt man vienmēr paticis būt jaunākajam. Manuprāt, tāda situācija sola mūžīgu jaunību.
— Ak, ja dzīvē piepildītos viss, kas apsolīts. — Zoja iesāņus palūkojās viņā. — Bet vai pats izpildāt solīto?
— Cenšos. — Juniors neviļus pieskaņojās viņas tonim — nepiespiestam, mazliet nenopietnam, nekādā veidā nesaistošam un tomēr… Viņš nevēlējās tādu sarunu, bet nespēja mainīt noskaņojumu, jo no paša sākuma attiecību līmeni un raksturu noteica Zoja.
— To es atcerēšos. Apsēdieties taču. Priecātos, ja varētu piedāvāt jums avīzes vai arī kādu izklaidēšanos, bet šeit mēs principiāli izvairāmies no visa tamlīdzīga. Ja reiz atpūta, tad atpūta. Lai gan mēs no jums neslēpāmies… Jūs taču startējat šodien?
— Vai šodien?
— Vai tad kaut kas ir mainījies?
— Nē, — atbildēja Juniors. — Viss pa vecam.
— Kāpēc tad jūs brīnāties? Es domāju, ka neesmu kļūdījusies. Georgs gatavojās braukt no jums atvadīties, pamāt ar roku …
Jā, Georgs bija klāt starta brīdī. Tas nozīmē, ka burtiski pēdējā brīdī viņš ir nokopējis savas sievas matrici. Un izdarījis tā, ka viņas atmiņā nekas nav saglabājies, citādi viņa noteikti būtu pieminējusi…
— Visu mūžu lepošos ar to, ka jūs pēdējo reizi pirms starta brokastojāt pie manis. Vēl vairāk: pēdējo nakti uz mūsu planētas jūs pārgulējāt manā dārzā … — Viņa pasmaidīja. — Lai gan nē. Nebaidieties. Es to nevienam nestāstīšu. Gluži otrādi. Klusēšu. Kas gan noticēs, ka tas noticis vienkārši tāpat. Pietiktu, ja Georgs no kāda padzirdētu pat vismuļķīgāko tenku, lai… — Viņa krasi pārmainīja tēmu.
— Jūs jau saprotat, es jokoju. Teku jau, teku. Varu iedomāties, cik jūs esat izsalcis, bet es te pļāpāju. Mīļais Junior, neapvainojieties. Tātad — kafiju, sviestmaizes… Bet vispirms — salātus.
Juniors tikai pamāja.
— Vai jums būtu kādi iebildumi pret zivi? Mums ir lieliska zivs.
■— Zivs? …
— Tātad — nolemts. Vārdu sakot — jūs kapitulējat. Pa- dodaties uzvarētāja žēlastībai.
Juniors pacēla rokas:
— Ar prieku.
— Jūs rīkojaties pareizi — tik un tā nāktos atzīt sakāvi, tikai pēc veltīgiem upuriem. Jums par balvu es tūlīt pat pēc brokastīm uzmodināšu Georgu, ja jau viņš tik nepieciešams. Un jūs nemaz nezaudēsiet laiku. Ēdienreizēs Georgs tik un tā nekad nerunā par darbu.
Viņa apveltīja Junioru ar vēl vienu smaidu un nozuda namā. Skaista sieviete, nodomāja Juniors. Atceros, kā viņa toreiz uzkāpa uz lieveņa. Gandrīz tāpat kā tagad. Jocīgi. Satikt pazīstamu cilvēku tur, kur negaidi nevienu citu kā tikai Kurjeru, pie tam arī to patlaban negaidi.
Taču ne jau cilvēku, kas gan viņa par-cilvēku! — viņa galvā atkal uzplaiksnīja doma un atkal apdzisa, jo ienāca Zoja, sev priekšā stumdama galdiņu, uz kura viss jau bija sagatavots brokastīm. Dažnedažādi trauki, pilni un tukši, bet vidū — porcelāna kafijas kanna, no kuras izplatījās patīkama smarža. Zoja ātri visu, kā pienākas, uzklāja, apsēdās un pasmaidīja.
— Jūs esat mans ciemiņš, tāpēc es jūs apkalpošu.
Juniors tikai pamāja, nez kādēļ plati pasmaidīja, nezinādams, ko tādā situācijā pieņemts atbildēt: mežonis, aizmirsis visu… Zoja kaut ko uzlika uz viņa šķīvja, pēc tam vēl un vēl, ielēja kafiju — nāsīs ieplūda garšīga smarža. Juniors nedomādams pasniedzās pēc tasītes, pacēla to pie lūpām. Nesen apdedzinātās delnas virspuses sārtā švīka atradās acu priekšā. Roka notrīcēja. Lēni izslējies, viņš nolika tasīti vietā.
— Paldies, Zoja …
Viņa aizvainoti savilka uzacis.
— Vai ijr kādas pretenzijas pret recepti? Bet varbūt jūs vispār kafiju nedzerat? Varbūt tēju, sulas …
— Nē, Zojiņ. Jūsu burvīgums gandrīz vai piespieda mani aizmirst… (ko tad aizmirst, velns parāvis?) manu diētu. Tā ir neizbēgama pirms tāda starta, kas gaida mani…
— Vai patiešām starta dienā jāgavē?
— Tieši tā! Vai tad Georgs jums nav stāstījis?
— Nē. Bet es viņam pavaicāšu. Cik muļķīgi… Vismaz pagaršojiet kaut ko, Junior. Lai man neliktos, ka jūs esat nez par ko apvainojies.
— Zoja, ko jūs. Par ko gan es būtu varējis apvainoties?
•— Nezinu. Gadās … Varbūt jūs mulsina tas, ka es jūs pieņemu bez Georga? Bet viņš taču ir mājās, viņš tikai guļ.
Kā tad, nodomāja Juniors, viņš jau nu guļ. Lai gan ari tā varēja būt — Georgs varēja Kombinatoram uzdot arī pats savu matrici, no viņa bija sagaidāms viss, tagad es to esmu sapratis …
— Un tad? — viņš skaļi atbildēja. — Kāpēc gan viņa prombūtnei būtu mani jāmulsina? — Viņš pacentās iespējami apburošāk pasmaidīt. — Iespējams, gluži otrādi, ka tas dara mani drosmīgāku! Bet jūs ēdiet, Zoja, lai jūs nemulsina mana atteikšanās: tāda ir nepieciešamība. Goda vārds, es ar vislielāko prieku būtu jums pievienojies.