— Bet pēc tam?
— Pēc tam? — Zoja pārdomāja. — Es aizbraucu mājās, bet viņš, kā jau teicu, atgriezās vēlu. Man ļoti gribējās gulēt… No rīta pamodos, iznācu pie dīķa — un ieraudzīju kuģi un jūs.
— Jūs atgriezāties šurp vai ari, iespējams, savā pilsētas dzīvoklī?
Zoja sadrūma. Pēc brīža atbildēja:
— Neatceros. Liekas turp. Bet, ja es esmu šeit, tātad — šurp. Dīvaini, ka es neatceros, kā nokļuvu te. Lai gan pati biju pie stūres.
— Vai arī — jums bija jābūt.
— Jūs gribat teikt…
— Pagaidām tikai to, ka jūs neatceraties, kādā veidā un kurp atgriezāties. Vienkārši jūs zināt, ka jums bija jāatgriežas, reiz jūs šodien atrodaties šeit. Patiesībā, Zoja, jūs neatgriezāties.
— Jūs gribat teikt, ka Georgs …
— Georgs pašlaik droši vien atrodas savā vasarnīcā, tieši tādā pašā mājiņā. Kopā ar savu sievu Zoju.
— Piedodiet, Junior, bet jūs esat traks. Kas tad, jūsuprāt, esmu es?
— Jūs, Zoja, esat kopija. Brīnišķīgi, ar lielu precizitāti izgatavota tās — īstās Zojas kopija.
— Nē, Junior, — viņa atmeta ar roku. — Jūs sākat nesakarīgi runāt. Es tāpat varu pateikt, ka jūs esat nevis Juniors, bet Juniora kopija. Kas no tā mainīsies?
Viņš piemiedza acis.
— Nekas, izņemot vienu apstākli. Viss, ko jūs redzat visapkārt, — un jūs pati, Zoja/ — eksistē, tikai pateicoties laukam, ko ģenerē Georga izdomātās iekārtas. Tās atrodas manā kuģi. Pietiek man tikai izslēgt šo lauku, lai viss izzustu: māja, koki, zāle, — viss, izņemot planētu, kuģi un mani pašu. Lūk, pierādījums tam, ka es neesmu kopija, bet gan reāls cilvēks.
— Es ari neizzudīšu. Pamēģiniet kaut vai tūlīt.
— Ticiet, Zoja…
— Tam es nevaru noticēt. Labāk noticiet jūs, ka es esmu tāds pats reāls cilvēks. Es esmu Zoja, Georga sieva. Jūsuprāt, iznāk, ka es neesmu spējīga saprast, vai esmu cilvēks vai kopija. Piedodiet, Junior, bet jūs neko nesaprotat.
— Labi, esmu gatavs jums piekrist, ja jūs paskaidrosiet man, kādā veidā esat nokļuvusi uz šīs planētas kopā ar
mani, ar manu kuģi. Paskaidrojiet tā, lai es varētu noticēt, un es ar prieku jums piekritīšu.
— Ja es to pati saprastu… Bet ne viss ir tā, kā jūs domājat. Ja mēs ar jums atrodamies uz citas planētas, tas nozīmē, ka jūs kaut kādā veidā ir piemānījuši un jūs, domādami, ka vedat kopiju, esat atvedis mani šurp.
— Tas ir neiespējami. Vai jūs varat iedomāties, cik ilgi es biju lidojumā?
— Es arī lidoju kopā ar jums. Droši vien mani kaut kā iemidzināja un es visu laiku nogulēju.
— Pat ja neizmanto anabiozi, tas būtu saistīts ar ļoti lieliem sarežģījumiem, to jau nu es zinu. Protams, arī jūs lidojāt šurp ar to pašu kuģi. Tikai citā — programmas veidā. Ļoti sarežģītā, bet tomēr tikai Kombinatora programmas veidā. Būtībā tā ir matrice atomu līmenī, tās izvērsums …
— Es nevēlos neko tamlīdzīgu dzirdēt. Junior, jūs kaut ko jaucat. Vai arī mānāties. Jebkurā gadījumā es jums nevaru noticēt. Un ari negribu.
Jā, nodomāja Juniors, tas nav viegls darbs — pārliecināt sievieti par kaut ko tamlīdzīgu. Sievietes kopiju, viņš tūlīt pat izlaboja, bet tas nemaz nav labāk. Tomēr jau var izdarīt secinājumus, ka kopija ir precīza un tai, cik es varu spriest, piemīt visas oriģināla īpašības. Bet būtībā… si- tuatīvā ziņā viņai ir taisnība: kāda tam nozīme, kas viņa ir? Kamēr viņa eksistē — tā nav problēma, bet, kad pārstās eksistēt, — arī no problēmas nekas nepaliks pāri. Velns, cik vienkārši: kad pārstās eksistēt!
— Kāpēc jūs klusējat, Junior? Runājiet, citādi jums pašlaik ir tāda seja, ka man kļūst baigi.
— Nu, ko jūs, Zoja, — viņš noteica, pārlaižot roku pār pieri, — baidīties te nav no kā. Mēs ar jums esam nokļuvuši mazā, ērtā, ļoti krietni iekārtotā pasaulē. Mums neviens un nekas nedraud, izņemot mūsu pašu neuzmanību. Es tūlīt paskaidrošu jums dažus noteikumus, kādi būs jāievēro, vai jūs to gribat vai ne. Par ko jūs aizdomājāties?
— Par Georgu. Kas viņu varēja pamudināt tā rīkoties ar mani?
— Jūs atkal par to pašu. Atkārtoju: attiecībā pret savu sievu viņš nav izdarījis nekā slikta. Tikai noņēmis tās matrici. Kā tas notika — ir palicis jūsu atmiņā,
— Ahā, redzat nu — manējā!
— Par to nav jēgas runāt. Iedomājieties, ka tajā mirkli Zoja dubultojusies, radušās divas vienādas Zojas, bet tiesības būt īstai palikušas tai pirmajai, pieļausim, ka tā ir nolēmusi Augstākā tiesa. Bet jūs liktenis ir atnesis šurp. Vai tāds variants jūs neapmierina?
— Nezinu. Es padomāšu. Baidos, ka es Georgu pārāk nogurdināju. Droši vien, ka daudz kas varēja būt citādi. Bet es negaidīju …
— Zoja! Būs labāk, ja jūs par to domāsit vēlāk. Bet tagad pacietieties un uzklausiet to, ko es teikšu. Vispār var būt, ka es neveiksmīgi izteicos: tie nav noteikumi, bet — drīzāk — mūsu eksistences piespiedu apstākļi. Pirmais: jūs necentīsieties mani cienāt, ja nu vienīgi ar tīru ūdeni no dīķa. Es nevaru ēst jūsu ēdienu. Jums te ir pieejams viss. Man — ne. Katrā ziņā tas attiecas uz visu ēdamo.
— Nabadziņš! Jūs mirsit badā, bet es pārēdīšos jūsu acu priekšā!
— Man kuģī ir pietiekami daudz krājumu.
— Tad var iznākt gluži otrādi. Jo man ir tikai tas, kas ledusskapī. Vai te ir kādi veikali? Neesmu pārliecināta, lai gan nauda man ir līdzi.
— Domāju, ka izsalkusi jūs nepaliksit. Galu galā mani krājumi der jums tikpat labi kā man.
— Izdevīgi būt modelim, vai ne?
— Iespējams. Zoja, vai šis noteikums jums ir saprotams?