Pēc šīs patriarhu pārrunas Junioru izsauca no tās pašas Zindika planētas, uz kuras gudri cilvēki nu jau pāris gadu pūlējās nodibināt abpusēju saprašanos ar vietējiem iedzīvotājiem — un nekādi nevarēja, jo iezemieši uzvedās tā, it kā nekādu cilvēku pasaulē pat nebūtu, stūrgalvīgi tos ignorēja, ko nu te vēl domāt par kontaktiem. Juniors mazliet bija paguvis iepazīties ar apstākļiem un sācis kaut ko apjēgt, kad viņu atsauca, un viņš tā ari nepaguva neko līdz galam izdomāt.
Tēvs ilgi un rūpīgi skaidroja dēlam lietas būtību. Iepazīstināja ar mašīnu. Junioram ari agrāk bija brīvā meklējuma tiesības, taču augstākās klases kuģi saņēma pirmoreiz, tāpēc vajadzēja no jauna kļūt par skolnieku. Pēcāk Seniors jau pavisam atvaļinājās. Bet nevis lai cienīgi diktētu memuārus un atrastu literātu, kurš no šī materiāla izveidotu kaut kādu lasāmvielu, Seniors apmetās klusā nostūri un sāka audzēt puķītes un citus zaļumus. Atklāti sakot, šis tēva biogrāfijas pēdējais posms Junioram ne visai patika. Varbūt tāpēc, ka tas savā ziņā bija tāds standarts, bet tēvs visu mūžu bija rīkojies pretēji standartiem, vai iespējams, ka viņam rēgojas arī kādas vecišķas nevarības pazīmes, gandrīz vai vecuma plānprātība. Lai gan dēls lieliski zināja, ka Seniors nav mainījies uz slikto pusi ne par milimetru. Tas bija aizskaroši, ja kāds, kas pazina Senioru vairāk no leģendām nekā personīgi, smīnēdams paraustīja plecus, kad sarunās uzpeldēja veterāna vārds. Dažkārt arī pašu Junioru pārņēma šaubas, jo izskaidrot to visu viņš nespēja, nesaprata, kāpēc bija jāpamet iemīļotais darbs un jāuzvedas kā cilvēkam, kas ne uz ko vairāk nav spējīgs, bet treniņlidojumu laikā Juniors taču ne vienu reizi vien pieķēra sevi, ka apskauž tēvu, viņa pieredzi, pārliecinā- tību un precizitāti. Viņš mēģināja parunāt ar tēvu par šo tēmu nopietni — viņi abi tomēr bija viena dinastija, dzimta, slavens uzvārds. Seniors tikai smīkņāja un turpināja rakņāties pa zemi.
— Atradis arī, ko klausīties, — viņš bija teicis dēlam, kad Juniors bija atnācis to apraudzīt (vārdu «atvadīties» viņi nelietoja principā) pirms šī paša — pirmā nopietnā lidojuma uzdevuma. — Neklausies viņos, dēls. Viņi doma citā dimensijā.
— Tas nozīmē, ka arī es domāju ne jau šajā pašā dimensijā, — paziņoja Juniors, nevēlēdamies aizlidot, nenoskaidrojis pilnīgi visu, kas attiecas uz tēvu.
— Tas ir pilnīgi dabiski.
— Nu vai zini, tēt!
— Zinu, zinu.
— Vai tiešām tu nevēlies, lai es vismaz saprastu, kāpēc tu rīkojies tieši tā un nevis citādi?
Seniors atstiepa muguru, jo saruna notika dārzā, atbalstījās uz kapļa.
— Mani saprast nav grūti. Es tikai nevaru sajēgt, kāpēc tas tevi tā satrauc. Kā redzi, es atrodos pilnīgā drošībā, dzīvoju veselīgu un tikumisku dzīvi.
— Hm, — noburkšķēja Juniors.
— Tieši tā, — atteica tēvs. — Tikumisks, bet veselīgs dzīves veids. Tev to ir grūti saprast: tavā vecumā, kad vēl tālu līdz četrdesmit, tikumība nekotējas. Tu tomēr vari lidot ar pilnīgu pārliecību, ka pēc atgriešanās atradīsi mani šajā pašā vietā.
Taču šoreiz Juniors bija stingri nolēmis neatkāpties.
— Klausies, — viņš sacīja, — pamēģini izturēties pret mani nopietni. Iespējamais tikšanās rajons ar Kurjeru ir noteikts diezgan precīzi, un man ir iespēja pirmajam uzsākt meklējumus.
— Tikai necel degunu gaisā, — tēvs brīdināja. — Un, kā ir rakstījis kāds sens manis cienīts autors, labāk teikt nevis «es paveikšu», bet gan «es paveicu».
Pamācību Juniors palaida gar ausīm. Tēvam patika lasīt morāli.
— Tas nozīmē, — turpināja dēls, — ka man jābūt gatavam uz jebkuru pārsteigumu. Neviens taču nezina, kā noritēs kontakts ar Kurjeru, ja tāds notiks. Un svarīgs ir katrs sīkums.
— Dažkārt, — tēvs atzīmēja, — tu spried gluži jēdzīgi.
— Neapvainojies, bet man ir aizdomas, ka tava rīcība pēdējā laikā — gan tas, ka tu aizgāji no TI, gan tavas botāniskās aizraušanās — saistīta tieši ar Kurjeru.
— Domāt nevienam nav liegts, — nesatricināmā mierā atteica tēvs. — Es neslēpju neko no tā, kas tev varētu noderēt. Tu dodies meklējumos daudz labāk ekipēts nekā savā laikā es. Ja man toreiz būtu bijis kravas telpā Kombinators, iespējams, ka tev pašlaik nenāktos meklēt to, ko es toreiz pazaudēju.
— Tātad te tomēr iejaukts Kurjers!
— Es to nenoliedzu.
— Vai tevi aizskar tas, ka viņš toreiz nevēlējās ar tevi sarunāties?
— Varbūt es arī apvainojos, bet ne uz ilgu laiku. Pēcāk sāku domāt. Un nonācu pie dažiem slēdzieniem. Tos, kas varētu noderēt, es izklāstīju. Tie, ko nepateicu, attiecas tikai uz mani.
— Vai viens no taviem slēdzieniem iemiesojās Kombinatorā?
— Kombinators nepieder man, bet Georgam. Viņš sāka strādāt šajā virzienā ilgi, pirms mēs uzzinājām par Kurjeru. Taču man ienāca prātā, ka mēs varētu izmantot viņa pētījumus, lai nodibinātu kontaktus. Ne jau atrast Kurjeru ir galvenais — tu zini, ka viņš pazib ne jau tik reti. Galvenais — lai viņš iegribētu ar tevi sarunāties. Stāt! Ko tu dari!
Juniors neizpratnē atskatījās. Viņš bija tikai pakāpies soli atpakaļ.
— Bet tu neredzi, ko? Aug taču! Bet tu gandrīz vai ar papēdi uzkāpi.
— Tēt, — pēc iespējas mierīgāk teica Juniors, — vai kaut kāda zāles kušķīša dēļ ir vērts tā uztraukties? …