— Zoja, vai tad tā var…
— Var. — Viņa apgūlās zālē blakus viņam. — Es izsalu līdz kaulam.
Juniors izdarīja instinktīvu kustību, lai atvirzītos, bet Zoja teica:
— Sasildiet taču mani, es drebu!
Juniors sajuta, kā viņa piekļāvās klāt ar visu savu vēso ķermeni un piespieda sevi nedomāt par to, kas, gribi vai negribi, pats līda galvā.
— Vai jums tā patīk peldēties? Noteikti līdz krampjiem?
Zoja brīdi klusēja.
— Patika… Kaut gan… Ne jau tā. Toties tagad — gluži kas cits.
— Kāpēc?
To droši vien nevajadzēja vaicāt. Viņš par vēlu attapās.
— Jāpagūst…
— Zoja … — Juniors gandrīz lūdzoši teica.
— Nekas. Lai tas jūs neuztrauc. Vai zināt, Junior, ka šajā situācijā ir pat kaut kas labs. Protams, tikai tādā gadījumā, ja jums ir taisnība. Tajā ir kaut kas nomierinošs. Zini, ka nenodzīvosi līdz vecumam, ka tev nedraud nevarība, kad pats sev kļūsti par nastu. Droši vien ir savs jaukums — nomirt jaunai.
— Zoja!
— Labi, vairāk par to nerunāšu. Labāk parunāsim par ko citu. Par kaut ko jautru. Jūs mani, Junior, atvainojiet, bet saprotiet — tāds dīvains dvēseles stāvoklis, jo es taču zinu, ka kļūdāties jūs un es neesmu ne modelis, ne kopija, ne fikcija, es zinu, ka esmu Zoja, parasta sieviete, nevis zinātnes un tehnikas produkts. Un tomēr kādā dvēseles stūrītī ticu jums. Muļķīgi, vai ne? Kas var pazīt mani labāk par mani pašu? Bet es neviļus sāku domāt un uzvesties tā, kā būtu jāuzvedas tikai fikcijai. Iespējams, tāpēc, ka esmu ļoti jūtīga un mani vienmēr ir bijis viegli par kaut ko pārliecināt.
— Saprotiet…
— Un vēl. Iznāk tā, ka es varu runāt par sevi jau it kā no malas, kā par to, kas palikusi uz Zemes kopā ar Georgu un dzīvo pati par sevi. Varu pat mazliet, patenkot. Smieklīgi, vai ne? Vai negribat patenkot?
— Ja tas jums sagādā prieku …
— Milzīgu! Būtībā esmu briesmīga tenku vācele, tikai vienmēr centos sevi apvaldīt, jo tenkot ir nepieklājīgi. Bet pašlaik… Mūs neviens trešais nedzirdēs, bet jūs jau nevienam nestāstīsit, vai ne?
— Nevienam, — Juniors godīgi nosolījās. — Par ko tad mēs tenkosim?
— Par mani, vai tad jūs nesapratāt? Kurš pirmais? Sāciet jūs.
— Zoja, ko tad es par jums varu pateikt? Es taču jūs galīgi nepazīstu!
— Nav tiesa. Mēs ar jums jau esam pazīstami vairākas dienas, šodien jau visu dienu esam kopā, sarunājamies — nevar būt, ka jums nav radušās kādas domas, kāds viedoklis par mani. Es taču tomēr neesmu tukša vieta!
— Ko jūs! Protams, ka ne.
— Tad arī pasakiet visu, ko jūs par mani domājat.
— Lai notiek. Pamēģināšu.
— Es gaidu!
— Zoja, es domāju.
— Jūs ļoti lēni domājat, Junior! — vēl mazliet pagaidījusi, viņa noteica.
Taču Juniors joprojām klusēja. Viņš pēkšņi saprata, saprata skaidri un gaiši, ka viņam ir līdz sāpēm žēl šīs neaizsargātās sievietes, kura, izjūtot nāves bailes, tomēr cenšas būt drosmīga. Tieši sievietes, nevis modeļa vai kaut kādas fikcijas. Jo viņa patiešām ir sieviete. Visīstākā. Galu galā — kāda gan nozīme veidam, kā viņa parādījusies pasaulē. Lai arī viņu nav auklējusi māte, viņa nav bērnībā spēlējusies, nav pārdzīvojusi savu pirmo mīlestību — tikai citu acīs viņa to nav pārdzīvojusi un uzradu- sies šodien, bet viņai pašai tas viss ir bijis, viņa to saņēmusi reizē ar atmiņu, un vienīgi tur var glabāties viss, kas bijis. Un kas par to, ja kaut kur citā pasaulē dzīvo vēl viena sieviete ar to pašu atmiņu, kas glabā tādu pašu pagātni? Viņas nekad nesatiksies, viņu ceļi nešķērsosies, un neatkarīgi no tā, vai Zoja pēc trim nedēļām aizies bojā vai nodzīvos vēl gadu desmitus, — no šī brīža abu sieviešu dzīvesceļi iet dažādos virzienos, un jau tāpēc vien viņas abas ir īstas. Šī, tā sakot, ir civilizācijas ārlaulības meita, bet vai tad tādiem bērniem mazāk tiesību dzīvot kā tiem, kas dzimuši likuma paspārnē?
Nabaga bērns, cik gan viņa šeit briesmīgi vientuļa, cik gan skumji viņai apzināties, ka ir viena un tāda paliks līdz pašam galam. Viņai nav nākotnes, ir tikai pagātne, pie kam bez jebkādas pašas vainas, tikai tāpēc, ka Georgam iegribējās, lai Kurjeram cilvēci pārstāvētu tieši viņa sieva. Lai gan — ko citu Georgs varēja darīt? Mīļotā sieviete būtu izjutusi to pašu, un tādā gadījumā godīgs cilvēks … Velns to zina, kas tādā gadījumā jādara cilvēkam! Atteikties no uzdevuma? Bet tas ir tik grūti tam, kam visa dzīve — šajā uzdevumā …
— Zoja, Georgs droši vien jūs loti mīlēja?
— Jā. īpaši sākumā.
— Nē. Ari tagad.
— Droši vien… Pa savam. Ja jūs viņu kaut mazliet pazināt, tad jums bija jāsaprot, ka viņam viss un vienmēr bija citādi. Ne tā kā citiem.
Vai arī mīlestībā?
— Arī. Viņš bija loti noslēgts un baidījās ārēji izrādīt jūtas.
— Tomēr jūs zinājāt.
— Protams, jo katra sieviete zina, ja tās ir… Lai ari cik tas liktos savādi, Georgā ari bija loti daudz kas no sievietes.
— Vai jūs domājat, ka no mātes? Jūs viņu pazināt?
— Nē. Es domāju dažas tīri sievišķīgas rakstura īpašības. Viņam patīk galējības. No neparasti plašiem uzskatiem — galējā šaurībā. No mīlestības — uz naidu. Vienā mirklī, un dažkārt pat varēja likties — bez iemesla. Patiesībā jau no viņa redzesviedokļa iemesli bija vienmēr. Vai jums neliekas, ka tas biežāk ir raksturīgs sievietēm?