— Es, Zoja, neesmu sieviešu raksturu zinātājs!
— Tad ticiet man, ka tas tā ir.
— Vai jūs domājat viņa zinātnisko uzskatu plašumu?
— Te ir mana kārta teikt — ko gan es saprotu zinātnes problēmās! Nē, es domāju vispār dzīvē. Ari attiecībās ar mani. Un vēl viena iezīme, kuru es uzskatu par sievišķīgu: ja viņš paguva sevi par kaut ko pārliecināt, tad tas viņam kļuva par neapstrīdamu patiesību. Domāju, ka tas bieži palīdzēja darbā, tāpēc viņš dažkārt arī guva panākumus tur, kur citi atkāpās. Bet dzīvē… — Zoja paklusēja. — Piemēram, liekas, viņš pārliecināja sevi par to, ka man bez viņa ir vēl kāds. Ar vienu vārdu — draugs.
— Hin, — noteica Juniors. — Bet vai tāds patiesi bija?
— Tam taču nav nozīmes! Svarīgi tas, ka viņš tam noticējis. Ko jūs būtu darījis viņa vietā?
— Es nezinu, Zoja. Es neesmu speciālists ne ētikā, ne mūslaiku ieražās. Man ir pamaz pieredzes, jo es lielāko dzīves daļu pavadu vientulībā. Vispār negribējās par šo tēmu runāt. Galu galā jūs pati labāk zināt, kā jums dzīvot.
— Junior! Kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt tik sauss?
— Sauss? Nezinu, man likās, ka es …
— Vai jūs esat greizsirdīgs uz mani? Uz to, kas varēja būt?
— Klausieties, Zoja! Es taču… Mēs ar jums . *»
— Tam nav nekādas nozīmes. Vai tad greizsirdīgs mēdz būt tikai uz to, kas tev pieder? It nemaz. Un nekāda loģika te nepalīdz. Arī jūs tā neglābs. Vai zināt ko, Junior? Ja mēs tik un tā tenkojam divatā, bez tiesībām un iespējas pastāstīt kādai trešajai personai, tad būsim atklāti un patiesi viens pret otru. Runāsim patiesību un tikai patiesību …
— Bet ne visu patiesību?
— Visu. Citādi nav jēgas.
Juniors nopūtās.
— Grūti, Zoja.
— Man ir vēl grūtāk. Bet… dažkārt tas ir nepieciešams. Vai man vēl gadīsies tāda iespēja? Brīdinu uzreiz, ka nevienam no mums tāda atklātība nedod nekādas tiesības. Tenkojam, un viss. Piekrītiet! Es sākšu, lai jums būtu vieglāk. Un pat noņemšu aizliegumu. Klausieties, Junior, — patiesībā nekādu draugu man nav bijis. Jūs saprotat, ko es domāju. Nebija — lai gan no malas dažreiz kaut ko tādu varēja iztēloties. Es noņemu aizliegumu tādēļ, lai tad, kad jūs atgriezīsities uz Zemes un satiksiet Georgu, viņam to pastāstītu. Tad uzreiz kļūs vieglāk dzīvot tai man… tai Zojai, kas ir blakus viņam. Viņa to jums nekad nestāstīs. Kaut vai lepnības dēļ. Vai pateiksiet?
— Ja satikšu — jā.
— Redzat, cik es esmu atklāta. Tagad jūsu kārtā. Vai piekrītat?
Junioram negribējās piekrist. Bet viņš bija sapratis, lai arī ko viņa lūgtu, viņš izdarīs visu. Un ne tikai tāpēc, ka pat senatnē izpildīja uz nāvi notiesātā pēdējo vēlēšanos. Ne tikai tāpēc.
— Zoja, esmu gatavs.
— Tad atbildiet!
— Vaicājiet.
— Es jau pavaicāju. Par greizsirdību.
— Vai esmu greizsirdīgs uz jums?… Jā.
— Vai spēcīgi?
— Acīmredzot — pietiekami.
— Vai jums ir palicis kāds uz Zemes?
— Tēvs.
— Es domāju par sievieti.
— Nezinu.
— Junior!
— Vistīrākā patiesība. Es domāju, ka tur mani sieviete negaida. Bet neesmu pārliecināts, ka viņa domā tāpat.
— Vai jūs ar viņu strīdējāties?
— Mēs strīdējāmies ne vienreiz vien. Es gāju prom un atgriezos vai arī piespiedu aiziet viņu un pēcāk vilku atpakaļ.
— Un viņa atgriezās?
— Uz īsu laiku. Bet es jau arī nemēdzu ilgi uz Zemes atrasties.
— Vai viņa jūs mīl?
— Nē.
— Kāpēc tik pārliecināti?
— Cik es saprotu — ja mīl, pagātne atkāpjas.
— Jūsu vai viņas? Jūsu vai viņas dēļ?
— Viņas pagātnei — pašas dēļ.
— To nevar aizmirst. Ne vienmēr piekāpjas esamības priekšā.
— Viņa jau arī nespēja. Pagātne bija galvenais.
— Nabaga Juniors …
— Vai ironizējat?
— Ticiet man, es to saku nopietni. Nemāku par to smieties. Man jūsu žēl. Bet savā ziņā es priecājos.
— Tagad mana kārta vaicāt: kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs esat mans pēdējais vīrietis. Neskatieties manī briesmīgām acīm. Es nedomāju par to, kas jums vīrieša tiešumā ienāca prātā. Ne jau tik primitīvi. Vienkārši ■— izņemot jūs, es vairs neviena neredzēšu, nebūs ar ko parunāt…
— Zoja!
— Vai tad tā nav taisnība?
Maitasgabali, nikni sažņaudzot dūres, nodomāja Juniors. Apses mietu rīklē katram no tiem, kas izdomāja šo dubultspīdzināšanu. Kurjeram tas ir ārkārtīgi vajadzīgs, kā tad! Būtu tad radījuši skaistu ķermeni, labāk pat nevis konkrētu, bet vispārinātu, būtu nokopējuši Milosas Venēru — un gana, bet kāda velna pēc tai bija jāpiešķir intelekts, emocijas, viss cilvēciskaisl Es neesmu salīdzis darbā par bendi! Tādas norunas nav bijis! Kosmiskais izlūkdienests nav teroristu banda! Lai paši lido šurp un sāk šo pasauli likvidēt. Bet es ar flāzeru rokās nostāšos to priekšā, un tad vēl redzēsim, kurš kuru likvidēs. Es jau nu šauju labāk nekā viss viņu zinātniskais sinklīts kopā! Es viņiem likvidēšu… degunus un pakaļkājas. Bet vispirms lai sameklē. Jo es te varu sēdēt ilgi, līdz laiks sāks tecēt atpakaļ. Enerģijas — milzums, to kuģis sev nodrošina un nodrošinās, kamēr nesabirs putekļos. Ar laiku kaut ko izdomāsim arī attiecībā uz pārtiku, nav jau pods galvas vietā… Nē, man neviens neko nevarēs pārmest: jebkurš uzdevums tiek atcelts, ja kļūst skaidrs, ka nevar iztikt bez upuriem, — pat tad, kad runa ir par mums — vīriešiem, izlūkiem, bet te ir sieviete. Dzīvība augstāka par visu. Un lai tikai kāds man pasaka, ka tā nav dzīvība: viņš pat nepagūs to nožēlot! Tā ir mana pasaule, lai arī ne es to esmu izdomājis, bet es esmu to radījis un aizstāvēšu līdz pēdējam!