— Zoja, — Juniors aizsmacis pateica, noklepojās un atkārtoja: — Zoja, es gribu jums pateikt… Mūsu likums ir tāds: sēru maršu sev nepasūtīt. Cilvēks, kamēr viņš dzīvo, ir dzīvs. Un aplam tas, ko jūs pateicāt… Tas ir — taisnība droši vien tā, ka jūs patiešām vairs neredzēsiet citus cilvēkus — nevienu, izņemot mani. Bet arī es neredzēšu nevienu, izņemot jūs. Jo mēs šeit nodzīvosim ilgi. Ļoti ilgi. Visu mūžu. Vai saprotat? Tas ir mūsu spēkos. Atkarīgs no mūsu gribas. No manas un jūsu. Vai saprotat? Es to esmu pārdomājis. Un nolēmis. Pilnīgi un galīgi. Šeit ir mūsu pasaule. Mūsu dzīve. Viss — mūsu. Citas es negribu. Bet jūs droši vien pat noteikti, jūs būtu gribējusi, bet tas jums nav iespējams. Tātad par to nav ko domāt. Vai saprotat? Lai jūs neuztrauc nekādas trīs nedēļas, tāda termiņa nav, vispār nav nekādu termiņu. Tikai nedomājiet neko tādu, — viņš piepeši izbijās, — es neizvirzu noteikumus, es neko no jums negaidu, mēs esam divi cilvēki, kas izsviesti uz neapdzīvotas salas, palīdzēsim viens otram, un tas ir viss. Un par to vairs nevajag runāt, jā?
Iespējams, ka Juniors gaidīja, lai atbildes vietā viņam mestos ap kaklu un ilgi un izjusti pateiktos, tomēr nekas tāds nenotika. Gluži otrādi — Zoja pat mazliet atvirzījās no viņa.
— Vai jūs man uzupurējaties, Junior?
— Kālab tādas frāzes?
— Tā, manuprāt, var precīzi atzīmēt jūsu rīcību. Bet man paliek tiesības pieņemt upuri vai arī — nepieņemt.
— Un jūs, protams, to noraidīsiet? Vai spēlēsim cēl- sirdību?
— Kāds tam sakars ar cēlsirdību? Junior, jūs vienkārši neesat padomājis. Pamēģiniet to apjēgt. — Zoja runāja auksti, pat asi. — Būtībā jūs upurējat sevi. Savu pagātni, tagadni un nākotni. Tas ir ļoti liels upuris. Vislielākais, nevis vienkāršs pakalpojums. Saprotiet taču, ka tieši sīku pakalpojumu var izdarīt katram un no katra var pieņemt, bet, jo tas ir lielāks, jo vairāk jūs par to domājat: vai vispār var atļaut šim cilvēkam izdarīt tādu pakalpojumu, nest tādu upuri? Jā, nevis pieprasīt no viņa pakalpojumu, bet tieši — atļaut. Jo ikviens pakalpojums jūs dara atkarīgu, bet vēl vairāk — upuri. Vai tad man nav tiesību izvēlēties, no kā es gribu vai negribu būt atkarīga — pat arī tīri morālā ziņā?
Juniors pielēca kājās. To viņš nebija gaidījis.
— Un es esmu atzīts par necienīgu, vai ne?
— Pagaidiet jel, ļaujiet pabeigt!
— Kas te ko pabeigt! Viss skaidrs.
— Junior!
Viņš attapās:
— Atvainojiet. Bet labāk neturpiniet. Tas ir apvainojoši, un vispār… tas viss, ko jūs pateicāt, ir galīgi nenopietni un uz mums neattiecas.
— Junior, tieši es varētu nopietni apvainoties. Vai tad tas, ko es teicu, ir blēņas?
— No sākuma līdz beigām. Kāds upuris? Kas te runā par upuri? Es pirmām kārtām rūpējos par sevi, nevis par jums. Es taisos nodzīvot vēl pietiekami ilgi. Un nevēlos dzīvot ar apziņu, ka esmu nogalējis cilvēku. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt — man te vispār patīk. Šī pasaule man ir tuva. Un es šeit gribu dzīvot. Par to, starp citu, es domāju jau tad, kad jūsu vēl šeit nebija.
— Kad manis nebija, jūs varējāt pieņemt jebkurus lēmumus. Tad tie attiecās tikai uz jums. Bet, ja jau es te esmu nokļuvusi, tad diez vai vajag tik kategoriski lemt par abiem, pat neprasot manas domas. Elementāra pieklājība prasa …
— Diemžēl es jau pēc dabas esmu galīgi nepieklājīgs. Zēl, ka nepaguvu jūs par to brīdināt.
— Junior, tā nevajag: ar jūsu muti runā aizvainojums un aizkaitinājums. Bet padomājiet mazliet un mēģiniet mani saprast. Jūs jau man paskaidrojāt, ka es te neesmu saimniece ne tikai par savu dzīvību, bet arī par savu nāvi. Tāpēc es nevaru tā — bez apdoma piekrist visam, ko jūs man piedāvātu. Jo mēs ar jums tomēr esam cilvēki, bet tas nozīmē, ka ne jau katra dzīve mums ir vienādi vērta. Trīs nedēļas — tas ir viens. Ilga dzīve — pavisam kas cits. Un es to nevāru izšķirt uzreiz.
— Nesaprotu, par ko te jāizšķiras, jums nebūs pat mazais pirkstiņš jāpakustina. Jādzīvo, un viss.
— Cik vienkārši! Bet diez vai jūs varēsit šeit ilgi eksistēt bez nopietna darba, bez tiem cilvēkiem, kuru dēļ jūs galu galā visu darījāt — pat ja tobrīd par viņiem nedomājāt —, tie savā garā vienalga stāvēja kopā ar jums. Nē, visticamāk, ka paies ļoti īss laiks, un jūs sāksit ilgoties, nožēlot, izsamist. Kā tad jutīšos es? Neesmu taču radusi būt par apgrūtinājumu. Un pagaidām es taču runāju tikai par jums. Bet es pati? Vai jūs domājat, ka esmu pieradusi pie tādas dzīves? Man apkārt vienmēr bijuši cilvēki, man bijis pietiekami daudz no mana viedokļa svarīga darāmā, lai ari tas nav bijis tik ievērības cienīgs un grūts kā tas, ko veicat jūs. Bez tam…
Zoja arī bija paguvusi pielēkt kājās un stāvēja vaigu vaigā ar Junioru, mazliet pacēlusi seju, lai raudzītos tieši viņam acīs. Pašlaik viņa novērsās un nopūtās.
— Bez tam … Junior, mēs taču esam pieauguši cilvēki, mēs lieliski saprotam, pie kā novedīs dzīve uz šīs zemes divatā. Jā, zinu, pašlaik tas jums liekas, protams, pat interesanti. Bet kas zina, kā tas var beigties? Droši vien, ka jums ir vieglāk: pēc jūsu paša vārdiem, jums uz zemes nav palicis nekas noteikts. Bet saprotiet, ka man tas ir citādi! Es Georgu mīlēju un iespējams, ka mīlu joprojām, lai gan pret mani viņš ir izturējies negodīgi un lai ari tur viņš pašlaik nav viens. Es arī esmu pie daudz kā vainīga — tagad, liekas, es sapratu: viņam ar mani bija ļoti grūti, ar manām kaprīzēm, manu koķetēšanu… Jūs taču negribat, lai starp mums kaut kas notiktu nepieciešamības dēj, nevis pēc jūtu aicinājuma — vai ari vismaz ne tam par spīti? Junior, vai jūs paguvāt par to padomāt?
Juniors lēni pašūpoja galvu. Protams, ka viņš nebija paguvis. Viņam bija licies, ka galvenais — pašam pilnīgi un galīgi izlemt. Taču viss bija iegrozījies daudz sarežģītāk.
Protams, ka viņai taisnība. Bet vai tad viņam nemaz nav taisnība? Droši vien daļēji ir …