Juniors paraustīja plecus. Gribot negribot nācās pieņemt noteiktu un svarīgu lēmumu. Vai ticēt acīm, vai paļauties uz aparātiem. Ticēt acīm likās tā kā dabiskāk. No otras puses, tā bija sarežģītas sistēmas sastāvdaļa, kurā ietilpa psihe un Juniora vispārējais stāvoklis, kas uztrauca Gudrinieci, kā arī daudz kas cits. Kaut kas šajā sistēmā varēja kļūdīties, taču — kas tieši — grūti pateikt, jo atšķirībā no cilvēka radītajiem mehānismiem un aparātiem viņš pats nepakļāvās tik vieglai, ātrai un viennozīmīgai kontrolei. Tadai pakļāvās iekārtu un aparatūras komplekss. Tur viegli varēja atrast bojājumu, nomainīt detaļu vai bloku, kas izgājis no ierindas, un aparāti atkal atgūtu precizitāti, bet tu — ticību tiem. Tā ka droši vien tomēr vajadzēja uzticēties aparātiem. Tie nepazīst nekādas optiskas ilūzijas, tiem neeksistē mirāžas, viņi nav tik lētticīgi kā to radītājs — cilvēks; starp citu, tie jau arī tāpēc radīti, lai nevajadzētu paļauties uz paša nedrošajām sajūtām. Jā, mūsu tehnizētajā pasaulē pieņemts — un tas ir gluži pareizi — pirmām kārtām uzticēties aparātiem. Arī tagad mēs rīkosimies tāpat.
Pieņēmis tādu lēmumu, Juniors uzreiz kļuva jautrāks. Nolemts: uzskatīt, ka grēda neeksistē — un viss. Lai pilnīgi pārliecinātos, viņš tomēr pavēlēja Gudriniecei pārbaudīt visu ārējās novērošanas un kontroles sistēmu. Pārbaudīt to kārtību līdz pēdējam sīkumam. Pie reizes Juniors pavēlēja pasniegt viņam vakariņas. Kamēr viņš apēda savu devu, šoreiz nevēlējies nolaisties tuvāk dabai, Gudriniece visu bija pārbaudījusi un ziņoja, ka aparātu sistēma ir pilnīgā un absolūtā kārtībā. Tad Juniors tāpat vien, katram gadījumam pavaicāja:
— Kā tu domā — kas ir šī grēda?
Jautājums bija izteikti muļķīgs: ja jau aparāti neko neredz, tad kā gan Gudriniece vispār var zināt par grēdas iespējamo eksistenci? Tomēr Gudriniece atbildēja uzreiz un bez svārstīšanās:
— Tā ir ēna.
No negaidītības Juniors gandrīz vai palēcās.
— Tas nozīmē, ka tu redzi grēdu?
— Tiek novērota lokāla apgaismes izmaiņa. Ēna.
Patiešām — tā ir līdzīga ēnai! Kā tas Junioram pašam
nebija ienācis prātā?
— Kam pieder šī ēna? Kas met ēnu?
Gudriniece ar atbildi nesteidzās.
— Objekts ārpus redzamības.
Ja jau reiz ir ēna, tad, dabiski, jābūt arī gaismas avotam. Kas tas ir?
— Kas ir gaismas avots?
— Gaismas avots ārpus redzamības.
No tā jau nekļūst vieglāk.
— Gudriniece, ko tu pati par to domā?
Gudriniece, kā arvien, nesteidzās.
— Manā iedzimtajā un iegūtajā pieredzē tam nav analoga. Pieļāvumi var būt visdažādākie.
Pilnīgi profesoriska atbilde. Lieliski, Gudrinieci Uzreiz visu paskaidroji. Nekas, tūlīt mēs viņu palūgsim uzskaitīt visus šos iespējamos pieļāvumus. Steigties nav kur, var sēdēt kaut vai līdz rītam. Lai gan šī velna sēne neatļaus: aizdzīs gulēt, vienkārši pārstās sarunāties pēc režīmā noteiktā gulētiešanas laika. Tomēr mēs pagūsim kaut ko izanalizēt. Ja vien …
Juniors pamira. Jo tā doma, kas to bija tik tikko skārusi, kad viņš stāvēja uz apskates laukuma, kā viņš ari bija gaidījis, atgriezās un viņš paguva to notvert aiz astes galiņa. Doma likās viņam ļoti svarīga. Tāpēc Juniors pārstāja iztaujāt Gudrinieci, viņš atbalstījās ar elkoņiem uz galda, atspiedās ar zodu pret dūrēm un aizdomājās.
Pašlaik galu galā kaut kāda ēna nebija vissvarīgākā. Ir kaut kas nopietnāks. Tie ir cilvēki. Attiecības starp viņiem. Attiecības ir kā bērni: ja jau tie reiz piedzimuši, tad aug un attīstās. Kādi tie izaugs, labi vai slikti, atkarīgs no cilvēkiem. Protams, ka var šīs tikko radušās attiecības noslāpēt. Taču tas ir noziegums. Attiecības — tas ir pats cilvēks. Tās nogalināt — nozīmē nogalināt cilvēku.
Kas tad šajā jautājumā par attiecībām tevi pēkšņi tā satraucis? — Juniors vaicāja pats sev.
Tā pati vecā doma. Pasaulē parādījās sieviete. Bet kāpēc viena?
— Padomāsim loģiski. Ieslēgta trešās apdzīvotības pakāpes programma. Viss cilvēka dzīvei nepieciešamais ir kombinēts. Radīti paši cilvēki. Pēc loģikas — lai būtu pilnīga demonstrācija, bet tieši tāds pagaidām ir Kombinatora uzdevums — nepieciešami divi cilvēki. Bet parādījies viens. Un tieši sieviete. Kāpēc?
Doma, kas uzplaiksnīja un kuru Juniors notvēra, bija atbilde uz jautājumu.
Sieviete parādījās tāpēc, ka vīrietis jau bija. Un šis vīrietis nav neviens cits kā tu pats.
Trešās pakāpes programmas realizācijai Kombinatoram, protams, vispirms bija jāizanalizē situācija poligonā. Un tava klātbūtne, kad tu gulēji pie dīķa, nevarēja palikt neievērota. Tā tika ierēķināta. Taču Kombinatoram strādāt netraucēja. Kad kombinējās pirmā pakāpe — augi, tad tu nebiji vājadzīgs, iespējams pat, ka varēja noritēt pat kaut kādi bīstami procesi: teiksim, tu varētu kļūt par izejvielu zālei un kokiem, vai nu mazums par ko… Un kombinēšana nesākās, kamēr tu neaizvācies kuģa aizsardzībā. Trešā pakāpe — pavisam kas cits. Te tā vai citādi jāparādās cilvēkam. Tava klātbūtne vairs netraucēja, un tu biji iekļauts šis pašas trešās pakāpes shēmā: Kombinators vairs nevarēja tevi ņemt un izmest no tās. Kāpēc gan? Kombinators noteikti ir spējīgs izmantot ne vien atsevišķus atomus, bet ņemt ari gatavas kombinācijas (ja tādas ir) — lai nebūtu jārada pašam. Tā viņš arī atrada gatavu cilvēka kombināciju un nolēma to izlietot.