Tu jau pats pārliecinājies, ka Kombinatoram uzskaitē ir katrs ods, katra zālīte un zariņš. Jo vairāk — cilvēki, kuru te ir tikai divi…
Ja, aizmirsusi aizliegumu, Zoja ieskrietu kuģī, viņas vairs nebūtu. Bet, lai atjaunotu doto shēmu, Kombinators pēc iespējas ātrāk radītu citu Zoju. Kombinators nemaina programmas, viņš tās tikai izpilda. To jau tu saprati agrāk.
Bet, Junior, ja tu pats ieiesi kuģī?
Kombinatoram tas ir vienalga. Tu biji un izgaisi. Līdzsvars traucēts, programma nerealizējas. Kombinators nekavējoši aizpilda trūkstošo. Viņam ir jāizpilda. Jārada vīrietis.
Jārada. Bet ne jau tevi. Jo tas jau nu ir skaidri zināms, ka tu neesi ieprogrammēts. Matrice ir noņemta no kāda cita. No Georga. Vai arī no kāda etalonam tuva vīriešu kārtas pārstāvja …
Nē, ne jau kaut kāda. Jo starp diviem cilvēkiem, kas radušies trešajā apdzīvotības pakāpē, jau no paša sākuma ir jābūt normālām, pat labām attiecībām. Viņi taču nav Ādams un Ieva — bez pagātnes, bez biogrāfijas. Tie ir cilvēki, kas par sevi atceras visu, — šeit nevar izveidot pāri, vadoties tikai no etalona principiem.
Tātad — jārodas vīrietim, kuru Zoja ne vien pazinusi iepriekšējā dzīvē, bet ar kuru piekristu atrasties kopā arī šajā dzīvē.
Tas ir Georgs.
Nu un tad? — nodomāja Juniors. Lieliski! Vairs nekādu rūpju! Lai abi dūdiņa. Bet tu būsi aizņemts ar saviem darbiem un raudzīsies uz viņiem no malas. Bet pēc trim nedēļām…
Jā, kas tad notiks pēc trim nedēļām?
Junior, kāpēc tu neesi sajūsmā?
Tam ir daži iemesli, Juniors pats sev godīgi atbildēja. Vispirms tāpēc, ka otrais Georgs būs pirmā Georga precīza kopija. Un neaizmirsti, ka arī šis Georgs būs izgudrotājs, tās pašas aparatūras, kas viņu radīja šeit, izveidotājs, Un ir jābūt galēji naivam cilvēkam, lai domātu, ka šeit viņš sāks atpūsties. Nē, viņš tūlīt pat vēlēsies iedziļināties darbā, bez jokiem, — tik lieliska iespēja: viņa Kombinatora virsprogrammas pārbaude, kurā Georgam neviens netraucēs, bet tevi, Junior, nav ko ņemt vērā … Tā ka mierīgu dzīvi tev, Junior, nav ko gaidīt. Tieši šeit viņam var rasties kārtējā ideja, un viņš to vēlēsies realizēt. Un tad viņam nospļauties par taviēm uzdevumiem, kur nu vēl tavām jūtām un pārdzīvojumiem.
Stop. Junior, ko tu teici par jūtām?
Vai es teicu? Vai tev neizlikās? — viņš pārvaicāja.
Nē jau, neizlikās, viņš pats sev atbildēja. Pilnīgi noteikti.
Ne velti Gudriniece bija runājusi par nervu sistēmu un psihi. Un tu to zināji jau toreiz, kad viņa teica. Kaut kas ar mani ir noticis. Kaut kas ir sācies. Un turpinās. Un es vēlos, lai tas turpinātos. Gribu. Un ne tikai tāpēc, ka… Bet arī tāpēc, ka šeit, šajā pasaulē, es viņai — tādai, kāda viņa ir, — esmu simtreiz vajadzīgāks par jebkuru Georgu, kas arī būs tikai fikcija. Šī ir mana pasaule, un tikai es esmu spējīgs to radīt un pilnībā kontrolēt. Un pilnīgi dabiski, ka savā pasaulē es nevēlos sāncenšus.
Bet tagad, pa šīm dažām stundām, ko esmu pavadījis uz kuģa, Juniors turpināja domāt, Kombinators ir paguvis ne tikai pamanīt manu prombūtni, bet pat veiksmīgi laist pasaulē nevis vienu, bet pat simt Georgus. Un, kamēr es sēžu šeit, Georgs mierīgā garā savas sievas sabiedrībā dzer tēju savā vasarnīcā.
Juniors sažņaudza dūres. Bet vēl neatjāvās pielēkt kājās un pa galvu pa kaklu mesties lejā. Pirms tam visu vajadzēja izdomāt līdz galam.
Pieļausim, viņš sev teica, ka tu esi izgājis laukā. Un atkal nokļuvis Kombinatora redzeslokā. Pēc viņa rādītājiem noticis jauns līdzsvara traucējums. Vispirms viena vīrieša trūka. Toties tagad viena ir par daudz.
Kombinators nav cilvēks, tas nedomā. Ja vīriešu par daudz, tas nozīmē, ka viens no tiem jālikvidē.
Nevar būt divu domu par to, kurš jālikvidē. Iespējams, ka vajadzētu likvidēt mani. Ne jau Kombinators mani laidis pasaulē, ne viņš mani nonāvēs. Rokas par īsām. Es neesmu fikcija. Tātad — likvidēs Georgu.
Atkal rodas jautājums. Vispirms — kā tas notiks. Labi, ja klusi un mierīgi. Bet ja ar troksni? Tā, ka cietīs arī visa apkārtne? Un Zoja tajā skaitā? Kas tad notiks? Radīsies jauna Zoja. Izbrīnīsies, ieraudzījusi tevi parkā. Viss sāksies no gala. Un tas jau būs velns zina kas. Tā būs komēdija. Nezinu, kā Zoja, bet tu pats, Junior, vari neizturēt. Sāksi psihot. Nerunājot jau par to, ka tu nevarēsi pret viņu izturēties tā kā šorīt, kad tu vēl…
Pieļausim, Kombinators Georgu novāks klusi un maigi Bet Zoja jau tik un tā viņu būs redzējusi. Runājusi ar to Un… vai nu mazums, kas vēl noticis. Kā viņa to pārcietīs? Palikušai šeit, tā viņai būs jauna traģēdija. Šodien viņa jau vienu pārdzīvoja, palikusi neziņā, kur un kas viņa ir Vai nav par daudz — divas traģēdijas vienā dienā? Ja pirmajā tu esi vainojams tikai netieši, tad otrā galvenokārt būs uz tavas sirdsapziņas.
Vai tas nozīmē, ka Georgs nav jānovāc?
Ko tad tas nozīmē — ka visu laiku jāsēž te, kuģī? Bet viņi abi lai tur dzīvojas?
Muļķīgi, Juniors nodomāja. Velnišķīgi muļķīgi. Bet neko citu nevar izdomāt. Tu negribēji kļūt par sievietes slepkavu, gods un slava tev. Toties noslepkavot vīrieti tu esi ar mieru? Pat ja arī viņš ir sāncensis? Kaut gan — būtībā ne jau viņš ir tavs konkurents, bet tu pats ar varēm gribi tāds kļūt.
Jā, Junior, neko citu neizdomāsi. Sēdi vien kuģī un izklaidējies sarunās ar sēni.
Ko lai dara, Juniors sev teica. Tā arī vajadzēs rīkoties. Pat degunu nebāzt laukā. Jo citādi vispār var iznākt velns viņu zina kas: tev tā vai citādi laiku pa laikam būs jāieiet kuģī. Un Kombinators katru reizi izšautu jaunu Georgu. Pēc kādas pusstundas vai stundas tu atkal parādītos uz skatuves. Un kārtējais Georgs ar vieglu troksni tūlīt pat pagaistu. Kaut kāds idiotisms …