— Jūs būsiet man vajadzīgs un negaidiet žēlastību. Ak, Junior, jūs negaida salda dzīve. Jūs pagūsit simtreiz nolādēt likteni par to, ka tas jums devis kaimiņos skaistu sievieti.
«Kaimiņos» — Juniors sevī atzīmēja. Mans statuss ir apzīmēts pilnīgi viennozīmīgi. Un viņai ir tūkstoškārt taisnība. Kaimiņš paliek kaimiņš un nekas vairāk. Man patīk skaidrība.
— Gluži otrādi, — viņš skaļi teica, — būšu pateicīgs savam liktenim. Atļaujiet kaimiņam painteresēties — kā jūs pavadījāt nakti?
— Man bija bail.
— Ej nu ej! No kā tad šeit jābaidās?
— No vientulības. Es tai galīgi neesmu piemērota. Neesmu pieradusi. Nē, — viņa pašūpoja galvu, — tas nebūt nenozīmē, ka zem viena jumta kopā ar mani kādam ir jāatrodas. Es domāju par citu vientulību — garīgo. Man vajag, lai kāds par mani domātu. Lai es zinātu: ja būs nepieciešams, varu pasaukt palīgā, un kāds atnāks un izdarīs visu, ko palūgšu … — Viņa uz brīdi apklusa. — Redziet, Junior, es brīdināju, ka jums neklāsies saldi. Ko jūs par to teiksit?
Viņš pasmaidīja.
— Teikšu — paldies, Zoja, par to, ka jūs man noticējāt.
Tā viņi pastāvēja vēl kādu brīdi. Tad Zoja viegli un
saulaini pasmaidīja.
4»
99
— Medniek, kur ir medījums? Nāvīgi gribu ēst… — No Viņas lūpām šis vārds — «nāvīgi» — nolidoja nevē
rīgi un nenozīmīgi kā veca metafora, par kuras būtību nemaz nav jādomā.
— Vai burvju ledusskapis izsīcis?
— Taupība ir jebkuras saimnieces labākā īpašība. Bez tam šodien ir jūsu kārta mazgāt traukus. Pat ja tie ir mani, jūs tik un tā tos gribētu nomazgāt, vai ne?
Protams, — steidzīgi piekrita Juniors.
— Tad ejam. Ak jā, jūs, vēlais putniņ, jau vēl neesat paguvis izbadēties. Tad iesim tāpat vien — kurp acis rāda, galu galā jau mēs nonāksim tur, kur vajag, vai ne?
Kur vajag, viņš nodomāja, es būtu gribējis precīzi zināt — kur mums vajag …
Viņi ilgi klīda pa mazo, labi iekārtoto pasauli, lai ari cik tā bija ierobežota, tomēr viņiem visu laiku atklājās kaut kas jauns, negaidīts, brīnišķīgs, un viņi nekautrējās no savas sajūsmas. Iespējams, ka tā kādreiz bija staigājuši pa paradīzes dārzu pirmie cilvēki vēl pirms grēkā krišanas … Juniors bez kādas divdomības un simbolikas piedāvāja Zo- jai ābolu no koka. Viņa kritiski aplūkoja augli, paoda un pašūpoja galvu.
— Jūs esat nepieredzējis dārznieks, — viņa sacīja. — Gluži zaļi. Nemaz nešaubos, ka tie ir briesmīgi skābi.
Viņš paņēma ābolu no tās pirkstiem un aizsvieda pēc iespējas tālāk.
— Neapvainojieties, — viņa pasmaidīja, — jūs jau tur neesat vainīgs. Droši vien mēs te ieraudzīsim arī gatavus. Starp citu, kāds pašlaik mēnesis?
To Juniors nezināja. Nebija ienācis prātā painteresēties.
— Spriežot pēc āboliem, — Zoja teica, — jūnija beigas, jūlija sākums. Mans mīļākais gadalaiks. Paldies par to, Junior.
Bet tūlīt viņi aizmirsa ābolus, jo koki pašķīrās un skatienam atklājās ar zāli vienmērīgi noaugusi noriņa, zāliens bija it kā speciāli sēts un kopts, vidū kā uzzīmēts auga koks — tik gleznains un pilnīgs tas likās. Nevis meža pļaviņa, bet īsts paraugs. Viņi reizē apstājās un nopūtās — nevis no skumjām, bet no jūtu pārpilnības. Nē, šeit nekad neapniks dzīvot…
— Par to Georgs nav padomājis, — Zoja klusi noteica.
— Par ko?
— Es tāpat vien … Nedrīkst izsūtīt uz tik brīnišķīgām vietām.
— Izsūtīt?
— Vai tad viņš mani nav izsūtījis? Vai zināt, Junior, es taču visu sapratu. Viņam likās, ka es tam vairs nepievēršu uzmanību, vērtēju zemāk, un viņš man piesprieda zināmu vientulības termiņu. Viņš tikai nav aprēķinājis, ka jūs būsit tāds, kāds esat. Un to, ka te būs ļoti skaisti. Pēc tam es viņam pateikšu, kur viņš ir pārrēķinājies.
— Ahā… — nomurmināja Juniors. Nevarēja taču viņai sākt atkal no gala pierādīt…
— Es saprotu, Junior, ka jūs gribat teikt… es viņu nekad vairs neredzēšu. Iespējams, ka tā arī ir. Es saprotu. Lai jūs nepārmestu man nekonsekvenci, padomājiet: es nevaru un negribu atteikties no savas pagātnes. Tāpēc ka citas man nav, tā ir mana vienīgā. Un tāpēc manas domas bieži aizklīdis tādos ceļosr kuru sākums ir šajā pagātnē. Neapvainojieties. Ja viņu neredzēšu — neko nevar darīt. Tad jūs viņam to pateiksit'. Bet es… Vai zināt, esmu jau to atlaidusi.
— Atlaidusi?
— Uz visām četrām pusēm. Man labpatīk domāt, ka pati esmu gribējusi aizbraukt. Es viņu pametu, nevis otrādi. Šķīros no viņa. Un šeit atrodos nevis tāpēc, ka būtu izsūtīta, bet gan tāpēc, ka man sagribējās kādu laiku padzīvot — varbūt pat līdz mūža beigām — brīnišķīgā zemes stūrītī, kas ir tālu no pasaules burzmas un trauksmes, turklāt pieauguša, atturīga un neuzbāzīga cilvēka sabiedrībā. — Viņa jautri pasmaidīja. — Piekrītat, ka trijos vārdos es jūs precīzi raksturoju, vai ne?
— Ne ko pielikt, ne ko atņemt, — Juniors piekrita. — Varu tikai apskaust jūsu meistarību.
Viņi pārgāja pāri klajumam, un zāle atkal iztaisnojās viņu pēdās, iegāja birzī — un likās: burtiski pēc dažiem metriem apkārtne pārmainījās — kļuva krēslains, viņus apstāja vareni stumbri, koki sakļāva milzīgus vainagus, kuros neapklusdami sasaucās putni. Zoja izbīlī satvēra Junioru aiz rokas un parāva sāņus. Viņš pasmaidīja.
— Nebaidieties, tā nav čūska, bet zalktis.
— Tik un tā man bail… Iesim prom no šejienes.
Viņi pagriezās uz citu pusi un vēl kādu mirkli bija sadevušies rokās. Pēc tam Zoja savējo uzmanīgi atbrīvoja.
Viņi atkal iznāca pie strauta, tas laikam līkumoja pa visu viņu pasauli, un Juniors nebūtu varējis pateikt, vai to ierīkojušas viņa mašīnas no trešās tilpnes vai tāda bijusi Kombinatora programma, vai arī tas ir tikai planētas — šīs apkārtnes mikroreljefs. Vienā vietā strauts veidoja līci, tur bija redzamas vilkābelīšu tumšās galvas. Zoja sacīja: