Taču uzvarēja ieradums cienīt kārtību un drošību. Ja Kristālam jābūt, tātad — tam ir jābūt. Un punkts. Juniors apmierināti uzklausīja ziņojumu par to, ka Kristāls ir kārtībā. Un pamāja ar galvu.
— Gudriniec, ja gadīsies kaut kas steidzams, mani varēsi sameklēt pa jauno telefona līniju.
— Junior, tas ir radiotelefons.
— Vienalga, meklē pa to. Es aizeju droši vien līdz vakaram. Līdz naktij atgriezīšos.
Viņš brīdi pastāvēja, iekams pacēla somu. "Atkal pamāja ar galvu.
— Jā. Nakšņot es atgriezīšos.
* * *
Viņi paēda brokastis. Viss notika kā pasakā, vismaz Junioram tā likās, kurš ļoti sen, bet varbūt vispār nekad kaut ko tādu nebija piedzīvojis. Plaša veranda. Viegls, silts vējiņš. Putni. Ziedi. Miers. Garšīgs ēdiens. Pie galda sēž sieviete — viešņa un saimniece vienlaikus. Kaimiņiene …
Viņi ilgi dzēra kafiju un pļāpāja par to, kas bija visapkārt: par puķēm, putniem un kokiem. Zoja pasūrojās, ka nebija paķērusi sev līdzi (tieši tā viņa arī pateica, galīgi noticējusi tam, ka ir ieradusies šeit pati pēc savas gribas, lai atpūstos un izklaidētos) ne krāsu, ne otas, ne studiju kasti — nekā no visa tā, kas viņai bija uz Zemes; šeit viņa labprāt būtu gleznojusi dabasskatus. Juniors apsolīja par to padomāt — iespējams, ka izdosies palīdzēt. Viņš nekad nebija mēģinājis pilnībā uzzināt, kas tad atrodas kuģa tilpnēs — pirmkārt jau otrajā: nepietika laika, Junioram no turienes arī nekas nebija vajadzīgs, pie kam vairums kravu tur glabājās vēl kopš tēva laikiem; acīmredzot tādas kravas nevarēja ātri bojāties …
Kopā ar Zoju viņši aiznesa uz virtuvi traukus, ielika tos mazgātuvē, kuru Juniors ieslēdza, un tā sāka kārtīgi darboties. Mājā atradās viss nepieciešamais — arī elektrība un pat karsts ūdens (Kombinators izmantoja kuģa ģeneratoru un dīķi). Viss bija kā īsts. Vai arī — vienkārši īsts. Šajā pasaulē vispār viss rodas vai arī tiek izveidots tikai uz laiku, nodomāja Juniors. Nav nekā mūžīga. Izņemot pašu galveno.
Juniora līdzatnesto pārtiku izvietoja, kur varēja, — daļu ledusskapī, bet pārējo — pieliekamajā un skapīšos. Virtuve tagad bija pilnīgi apdzīvota. Un arī visa māja kļuva tāda. Varēja pat piezvanīt pa telefonu Gudriniecei.
— Izdomāsim taču kaut kol Ejam staigāt, ja vēl nav apnicis. Vai arī kaut ko uzspēlēsim. Starp citu, mums bija tenisa laukums. Varbūt tas ir saglabājies? Es gribu teikt…
— Saprotu. Iesim un pameklēsim.
Juniors vislabprātāk nekur nebūtu steidzies. Būtu sēdējis blakus Zojai, skatījies uz viņu, uz apkārtējiem kokiem, no šejienes saskatāmo dīķa stūrīti, būtu klausījies putnu tirgū. Bet tās būtu tikai viņa vēlmes. Juniors jau sen bija pieradis nesteigties, bija sapratis, ka tas, kam jānotiek, ar laiku notiks, bet savukārt to, kam nav jānotiek, pat ar dzīšanu nesadzīsi. Protams, ka ar Zoju viss bija citādāk, viņa arī noteikti bija jaunāka un viņai radusies tā asā aizejošā laika sajūta, kas nebija apslāpējama, lai kā arī viņa censtos. Ja tāda vispār ir, tad tikai jaunībā, vēlāk šādai sajūtai nepietiek laika, kura toties ir gana, lai mierīgi pasēdētu ,,, Zoja steidzās — vienalga kurp un kāpēc, lai
tikai kustētos, darītu, redzētu, piedalītos. Un šajā ziņā viņu nedrīkstēja traucēt. Ja reiz solīts meklēt tenisa laukumu, tad arī to meklēsim.
Vispirms viņi tomēr devās pie dīķa. Vienkārši tāpēc, ka tas bija redzams no mājas. Viņi pastaigājās gar nelielo krastu. Zoja nopūtās:
— Tur stāvēja mūsu kuteris.
Kuteris, nodomāja Juniors, pie sevis pasmīnējis. Kāpēc tik pieticīgi? Kāpēc lai te neatrastos jahta? Skaidrs, šeit nav kur būrāt, tomēr varētu vismaz pabraukāties gar krastu, jo vairāk tāpēc, ka pūš vējiņš. Zilais sapnis: jahta, baltas buras, sieviete …
Viņš pēkšņi nodomāja, ka otrajā tilpnē taču jābūt kaut kam izmantošanai noderīgam! Ja arī tur neatradīsies tieši jahta, tad sēkliņu veidā tur var izrādīties pat okeāna laineris. Un droši vien arī Kombinatoram ir pa spēkam kaut ko tādu realizēt, kāda nebūt sile noteikti ir viņa programmā. Tiesa, rakņāšanās pa tām aizņems milzum laika. Nē, vispirms lai Gudriniece pameklē otrās tilpnes speci- fikācijās, kaut ko peldošu viņa tur noteikti atradīs.
Juniors pastāstīja šo ideju Zojai. Viņa uzreiz iedegās:
— Tiesa, tas būtu tik brīnišķīgi! Un jūs tiešām varat to nokārtot?
Juniors no lepnības vai piepūtās. Lieliska iespēja parādīt sevi kā brīnumdari, pie kam bez mazākās piepūles.
— Ejam! — viņš pavēlēja.
Viņi atgriezās mājās. Juniors piezvanīja Gudriniecei, un Zoja plaši ieplestām acīm skatījās, kā viņš noceļ telefona klausuli, it kā tas būtu dievs zina kāds brīnums.
— Gudriniec, paskaties otrās tilpnes specifikāciju.
— Ir ieslēgta.
— Atrodi peldošos līdzekļus.
— Ir atrasti.
— Sameklē ar burām, kā arī ar airiem pārvietojamos.
Šoreiz pauze ieilga.
— Ir atrasti.
— Cik nosaukumu?
— Trīs.
— Cik atrodas gatavībā?
— Viens.
— Vai pārējie ir sēklās?
— Jā.
— Cik ilgs ir izaudzēšanas laiks?
— Viena un trīs diennaktis.
Ilgi, Juniors nodomāja. Brīnumi jāveic ātri, kad brīnums ieilgst, tas vairs nav brīnums, bet gan parasta ražošana.
— Kas atrodas gatavībā?
— Mazā švertlaiva ar pilnu uzkabi.
— Vai izkraušana ir sarežģīta?
Gudriniece atkal atbildēja pēc brīža:
— Izkraušanai vajadzēs zināmu kravas pārvietošanu tilpnes iekšpusē, nepārkraujot ārā. Tas aizņems stundu — stundu un desmit minūtes.
— Izkraut!
Juniors nolika klausuli un pagriezās pret Zoju.