— Tā. Vēl šovakar pat pagūsim peldēt zem burām.
Viņa sasita plaukstas.
— Junior, jūs esat varonis! Kas jums vēl pietaupīts?
Viņam pašam par to nebija ne jēgas. Nāksies vismaz
šodien pirms miega padzenāt Gudrinieci pa specifikācijām. Bet Zojai visas šīs dāvanas būs jāpasniedz pakāpeniski, tā, lai ikviena no tām sievietei patiešām liktos brīnums un uzrastos tieši tajā brīdī, kad būtu nepieciešamība. Kā šobrīd laiva. Jo patiešām netaisni: ūdens ir, bet laivas nav. Kaut vai plosts jātaisa… Tagad Juniors pacentās noslēpumaini pasmaidīt.
— Ar laiku, Zoja, viss būs ar laiku. Pagaidām iesim pastaigāsimies, varbūt uzdursimies tenisa laukumam. Katrā ziņā tiekamies pēc stundas mūsu Lagomadžores krastā.
— Piekrītu, Junior. Ja tas izdosies, jūs manās acīs kļūsit divkāršs kapteinis.
— Visu izplatījumu kapteinis! — viņš lepni paziņoja.
* * *
Notika tikai viens mazs starpgadījums: švertlaiva nešūpojās viļņos, bet stāvēja uz zemiem četrriteņu ratiem blakus kuģim. Juniors atcerējās, ka bija nokomandējis tikai izkraut, bet par nolaišanu ūdenī runas nav bijis. Slikti, — Juniors pats sev pārmeta, — tu zaudē kontroli pār savu rīcību, komandai jābūt precīzai un izsmeļošai… Tomēr pārāk ilgi viņš sevi nešaustīja, jo pati nepieciešamība pārvilkt laivu pie dīķa jau bija sods. Bija ko noņemties. Varēja, protams, uzsvilpt jebkuram mehānismam, un tas būtu aizvilcis, bet nez kāpēc iegribējās to paveikt pašam, pieķerties ar rokām, atsperties ar kājām, sasprindzināt visu augumu … Mūsu laikos tas izskatās smieklīgi.
Un tomēr viņš to izdarīja. Jo patiešām, nav vārdam vietas, — labi būt burvim un radīt ne no kā vismaz tādu laivu; tomēr, ja tu veic brīnumus sievietes dēļ, kura tev stāv blakus, tad būt tikai par burvi vien — tas ir par maz, tevi droši vien cienīs un pat mazliet no tevis bīsies, bet ne vairāk. Pavisam kas cits, ja bez tiem spēkiem, pār kuriem tu spēj valdīt, tev piemīt arī savs paša spēks. Tad nu arī parādi, ka tev tāds ir.
Viņš nolaida švertlaivu, papriecājās par to, ka dīķis izrādījās pietiekami dziļš, lai izbīdītu švertu pēc visiem noteikumiem, lai viss ir, kā nākas. Toties kā dīķis pārvērtās, kad uz tā parādījās vieglais kuģītis! Juniors ar galminieka žestu uzaicināja dāmu ieņemt vietu, atgrūdās, uzvilka buru, krasi pagrieza pret vēju, lai pārbaudītu kuģīša spējas; nekas, tīri pieklājīgi, varēs Zojai parādīt klasi.
Bet, kad viņi bija nokļuvuši dīķa vidū, Junioram pēkšņi pārgāja vēlēšanās dižoties. Pārlieku kluss un rāms bija visapkārt, un Zoja sēdēja švertlaivas priekšgalā nesatricināmi mierīgi kā dievietes skulptūra, it kā viņai būtu zināma gan pagātne, gan arī tas, kam vēl jānotiek. Juniors novāca buru un arī sastinga, raudzīdamies vilnīšos, bet vairāk — uz Zoju: uz viņas matiem, kas brīvi krita pār iedegušajiem pleciem, uz mazajām, basajām kājām un nekustīgo seju ar nolaistajiem plakstiņiem — tā, ka nevarēja saprast, kurp viņa pašlaik skatās, — uz mazliet iekritušajiem vaigiem, taisno degunu un smaidošajām lūpām; Juniors viņu uztvēra kopumā: lejupslīdošo plecu līniju, rokas, kuras brīvi gūlās uz bortiem, visu kopā kā kaut ko veselu, vārdos neizsakāmu, bez kā nevar dzīvot. Viņš pirmo reizi iepazina šādas sajūtas: kad viņš agrāk bija atradies blakus sievietei, kuru, kā viņam likās, mīlēja, domas, jūtas un vēlmes bija konkrētākas, tiešākas, raupjākas … Juniors klusēja, bet klusums kļuva aizvien smagāks, it kā gaisā savilktos negaiss. Vajadzēja kaut ko teikt, bet trūka gan vārdu, gan domu, tikai kaut kas nenoteikts un izplūdis kā pērkona gaidās elektrizēts gaiss. Pēkšņi viņš saprata, kas jādara pašlaik: jāpāriet uz priekšgalu, kur Zoja sēdēja — gaidīja? — jāapsēžas blakus uz borta, jā- apskauj viņas pleci. Sirds sāka nevaldāmi joņot…
Atskrējusī vēja brāzma iesita ar vilni pa bortu, sašūpoja laivu un apšļāca viņus. Atskanēja Zojas dzidrie smiekli, un, raudzīdamies viņai acīs, iesmējās arī Juniors. Atkal vēja brāzmas. Juniors lēni novērsa skatienu no sievietes. Vējš. Tas nebija vienkārši vējš. Te nekas nevarēja notikt
tāpat vien. Un nebija nekā tāda, kam drīkstētu nepievērst uzmanību.
Atjēgdamies viņš dziļi nopūtās, tad pagrieza švertlaivu uz krastu.
— Jau tik ātri? — vīlusies noteica Zoja.
— Vai jūs mākat būrāt? Tad palieciet. Bet man ir steidzami jāparunā ar kuģi.
— Vai tad jūs tur neesat viens? — Zoja saspringti paskatījās.
— Izņemot mani, cilvēku tur nav. Bet mūsu laikos sarunājas ne tikai ar cilvēkiem …
— Vai tas ir steidzami? Šeit bija tik brīnišķīgi…
— Nedrīkst, — atteica Juniors, paceļot švertu, — var izrādīties, ka tas ir nopietni…
Laiva nošvīkstēja pa smiltīm. Juniors palīdzēja Zojai izkāpt krastā. Līdz mājai viņi aizgāja klusēdami. Liekas, Zoja bija mazliet apvainojusies: droši vien uz Zemes bija pieradusi, ka visas viņas vēlēšanās tika izpildītas bez ierunām. Bet pats Juniors jau arī ar prieku būtu …
Nokļuvis mājā, Juniors devās pie telefona.
— Gudriniec! Ziņo par stāvokli! Kas noticis?
— No ārpuses pastiprinājies spiediens uz kupolu. Es to līdzsvaroju, pastiprinot gaisa plūsmu iekšpusē.
— Kā tu domā, kāpēc pastiprinājās vējš no ārpuses?
— Pagaidām nav nekādu pieņēmumu. Atzīmēta tikai nenozīmīga ēnas palielināšanās.
Ēna… Kā tā ir saistīta ar vēja pastiprināšanos? … Zoja stāvēja blakus un satraukti vērās Juniorā; viņa nezināja, kas tiem draud, taču arī viņai pielipa Juniora uztraukums. Viņš uzsmaidīja sievietei un nodomāja: nē, nekas nopietns nevar būt, tas būtu pārāk nežēlīgi… pret Zoju.
— Gudriniec, vai vējš parādījās pēkšņi? Vai arī spiediens pieauga pakāpeniski, un tu …