— Pēkšņi.
Juniors pārdomās paklusēja.
— Gudriniec, es tūlīt atnākšu.
Viņš nolika klausuli. Zoja piegāja viņam tuvāk.
— Junior … Vai jūs gribat aiziet?
— Uz īsu brīdi, Zoja. Man pašam jāpalūkojas uz aparātiem … Un, iespējams, jādod dažas komandas.
— Vai mums kas draud?
— Nē. Nav ko baidīties. Aiz mums stāv tāds spēks, ka … Es drīz atgriezīšos.
— Es nezinu, bet man nez kāpēc kļūst bail.
Juniors piegāja viņai klāt, pacēla rokas un saņēma sievieti aiz pleciem.
— Es apsolu, Zoja: ja būs no kā baidīties — pateikšu. Neslēpšu. Tomēr domāju, ka tas nekad nenotiks. Iztēlojieties, ka ir mainījies laiks — un nekas vairāk. Vai jūs man ticat? — viņš ieskatījās tai acīs.
Zoja pamāja.
— Tad viss kārtībā, — Juniors sacīja. — Es atgriezīšos, un mēs tūlīt pat ēdīsim pusdienas. Liekas, mēs tik maz pa- bijām uz ūdens, bet tāda apetīte radusies!
Viņš atkal tai uzsmaidīja, pagriezās un ātri izgāja laukā.
* * *
Piegājis pie kuģa, viņš vispirms apskatīja amortizatorus. Taču kuģis stāvēja droši, tāds vējiņš tam neko nenozīmēja. Kuģis bija kapitāla celtne. Juniors uzbrauca augšā un tūlīt devās pie aparātiem, kas kontrolēja ārējo pasauli. Dažas minūtes viņš tos saspringti pētīja, ieskatījās, pārdomāja, aprēķināja. Salīdzinot ar pēdējiem novērojumiem, ēna tiešām bija palielinājusies, bet joprojām slikti saskatāma. Tikai vienu nevarēja saprast: aizēnotās virsmas temperatūru. Ēnā tai bija kaut mazliet jāatšķiras no tās, kāda bija apgaismotajā daļā. Tiesa, tikai tajā gadījumā, kad gaismas avots vienlaicīgi ir arī siltuma avots. Ja pieļausim, ka siltums plūst no dzīlēm, tad nekādas temperatūras izmaiņas nevar būt. Vai arī tās būs tik nenozīmīgas, ka no šejienes, no meža, aparāti tās nefiksēs. Un tie arī neko neuzrāda. Iespējams, ka tā nemaz nav ēna. Tas jau ir tikai tāds pieņēmums ,..
Tomēr, ja temperatūra nemainās, kur rodas vējš? Bet vējš pūš, par to nav šaubu. Pirms stundas tas pēkšņi pastiprinājās un tagad atkal pūš vienmērīgi. Ļoti iespējams, ka pēc kāda laika tas kļūs vēl stiprāks. Cik lielā mērā? Grūti atbildēt., nezinot iemeslus; skaidrs tikai, ka uz šāda reljefa — plakana līdzenuma — tas var sasniegt arī or- kāna spēku. Nekas, mums ari orkāns nav īpaši bīstams. Tomēr, ja jau mēs esam uz kuģa, veiksim dažus drošības pasākumus.
Sākumā Juniors nokomandēja izvest no tilpnes otru su- perkompresoru — gadījumam, ja vajadzēs no iekšpuses palielināt spiedienu. Tā kā inkubatorā lēni augošajam Kristālam bija vajadzīga kuģa absolūta stabilitāte un ne- kustība, Juniors pēc tam izlaida kuģa enkuru: garš un varens urbjamstienis ar kaut ko līdzīgu Arhimēda skrūvei galā izbīdījās no kuģa dibena un ieurbās zemē, drošajā klints pamatnē; urbis iegāja klintī kā sviestā, un tagad, lai kuģi kaut mazliet izkustinātu , būtu nepieciešama vismaz zemestrīce. Pēc tam Juniors pārbaudīja visas novērošanas un sakaru ķēdes. Iespējams, ka viņš zināmā mērā pat pārspīlēja, bet tas atbilda viņa raksturam: risks paliek risks, bet nevērība pret drošības pasākumiem ir pavisam kas cits un nopietnam cilvēkam nav raksturīga.
Ko vēl var izdarīt? Laikam neko… Pēkšņi un neapzināti Juniors pastiepa roku un ieslēdza lielo uztvērēju, kuru pat savā izplatījumā gandrīz nekad neizmantoja sakariem, dodot priekšroku paralauka starpniecībai. Uztvērējam piemita visaugstākā jutība, tas atmosfērā fiksēja ikvienu mikroizlādēšanos, tāpēc to ieslēgt uz planētas vispār nebija nekādas jēgas; un tomēr Juniors to izdarīja. Piepeši uzmācās dīvainas skumjas, likās, ka viņš ir pilnīgi vientuļš visā pasaulē, ne tikai šajā mazajā, bet arī visā Kosmosā un visos citos izplatījumos viņš ir vienīgais cilvēks, un nekad viņš vairs nedzirdēs citas balsis kā vien savējo un Gudrinieces, bet pēdējā tomēr nepiederēja cilvēkam un tāpēc nekliedēja vientulību, bet gan to sabiezēja. Gribējās izdzirdēt vismaz kaut ko, lai ari ne balsi, ne mūziku, vismaz metronoma vienmērīgos klauvējienus — jebkuru kaut kur vēl eksistējošas dzīvības pazīmi. Taču nebija nekā tamlīdzīga — ne vārda, ne melodijas, ne ritma; elpoja planētas atmosfēra, elpoja bezgalīgais izplatījums, murmināja starpzvaigžņu ūdeņradis, bet šeit tā starojumu uztvēra kaut kā vāji, apslāpēti, it kā no tālienes; savā izplatījumā ūdeņradis skanēja pavisam citādi — pārliecinoši un saimnieciski. Pie tam šeit. tas bija dzirdams gan stiprāk, gan pavisam vāji — līdz pilnīgam klusumam, un, spriežot pēc augšējās antenas indikatora, šis pulsācijas skaļums bija saistīts ar pilnu antenas apgriezienu ap savu asi: vai ūdeņraža starojums būtu orientēts izplatījumā? Dīvaini… Padomāsim par to vaļas brīdī.
Juniors izslēdza aparātu. Protams, viņš saprata, no kurienes radusies šī asā vientulības izjūta: viņš vairs negribēja, nevarēja būt viens, jau otro dienu viņš bija atradies Zojas sabiedrībā, un tā viņam jau bija kļuvusi nepieciešama.
Neredzot viņu sev blakus, Juniors uzreiz noskuma. Viņš ilgojās pēc Zojas, bet tomēr uztvēra to kā ilgas pēc visas pasaules. Vai sieviete var aizstāt visu pasauli? Juniors tam nekad nebija ticējis; tomēr tagad bija gatavs atzīt, ka tas ir iespējams.
Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās un nekavējoties traukties pie viņas. Lai ieraudzītu, kaut ko pateiktu un par atbildi saņemtu kādus vārdus. Juniors izgāja uz apskates laukuma. Apstājās.
Vējš pūta vienmērīgi, un, lai gan to radīja Junioram zināmas un no viņa atkarīgas mašīnas, tas tomēr likās esam stihijas elpa, dabiska kustība, un bija patīkami, ka tāda ir. Tālu violetajā miglā aiz kupola pāris reižu kaut kas uzliesmoja gluži kā zibens. It kā tur māktos negaiss. Tagad zibeņi bija saskatāmi pietiekami labi, jo šeit, iekšpusē, jau metās krēsla, velns parāvis — kur gan palicis laiks? Vai tiešām diena pagājusi? Pa kuru laiku? Ir gan dzīve: viņš ir pilnīgi atradinājies lūkoties pulkstenī! Juniors ieklausījās: caur vēja svelpu varēja sadzirdēt lapu kluso čaboņu, viļņu šļakstus krastmalā, kas gan bija mākslīga, taču ne sliktāka par jebkuru citu. Lai nu kā, šī pasaule tomēr bija laba pasaule, kaut arī prasīja pastāvīgu uzmanību. Un šī pasaule kļuva vēl labāka tādēļ, ka tajā dzīvoja Zoja. Jā, vientulībā šeit ilgi nenodzīvosi, toreiz viņš tā velti fantazēja. Divatā — pavisam kas citsl