Lai pilnīgi nomierinātos, vajadzēja kaut ko paveikt. Kaut ko nopietnu, pamatīgu, svarīgu. Varbūt pat riskantu. Juniors pats sev pamāja. Sen jau to vajadzēja izdarīt. Iespējams, ka tieši tagad tam ir īstais laiks. Tieši tagad, kad ārējā pasaulē noris kādas pārmaiņas.
— Gudriniec! — viņš pasauca. — Vai agraplāns ir kārtībā?
Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš atkal iegāja kuģī un ārējā liftā pacēlās uz augšu. Pastāvēja blakus vieglajam agraplānam. Nekas, vējš vēl nav tik stiprs, lai lidojums būtu bīstams. Bet iepriekš mašīna jāizmēģina tepat zem kupola.
Viņš ielīda kabīnē, apsēdās, piemērojās. Tad deva komandu atvērt angāru. Bortā atvērās vārti. Viņš brauca mašīnu ārā. Antigravi strādāja droši, enerģijas resurss bija pilns. Juniors palaida aparātu dažās asās virāžās, tomēr turoties godbijīgā attālumā no kuģa. Nē, ieradumi nebija zuduši, reakcija saglabājusies, mašīna klausīja, lai gan pēdējo reizi lidojis viņš bija diezgan sen. Beigās Juniors četrsimt metru augstumā virs zemes braši ievadīja agraplānu angāra atvērtajos vārtos. Un apmierināti pavīpsnāja.
Dažas sekundes Juniors pastāvēja pie skapīša, kurā karājās hermētiskais kostīms. Negribējās to vilkt mugurā. Agraplānam bija hermētiska kabīne. Taču nebija ari ne vismazākās vēlēšanās riskēt. Vai nu mazums kas varēja gadīties. Viņš ielīda kostīmā. Aizsaitēja, aizpogāja, pārbaudīja ķiveri.
— Sakari ar mani — caur ārējo sistēmu, — viņš pateica Gudriniecei. — Aizlidoju izlūkot.
Sen jau viņš nebija dzirdējis un pats nebija izrunājis šo vārdu: izlūkot. Uz mirkli iesmeldzās sirds — varbūt tāpēc, ka visi izlūkgājieni būtu palikuši pagātnē? Ko darīt? Vai mēs tomēr neesam vairāk ieguvuši nekā zaudējuši?
— No kupola mani izlaid uzmanīgi, — viņš teica Gudriniecei. — Nezaudē pārāk daudz gaisa. Izveido lokālu plūsmu, lai mani ātrāk izsviež ārā. Kad atgriezīšos, lidošu tieši uz sienu, atver laikus, citādi man slikti klāsies.
Viņš zināja, ka uz Gudrinieci var paļauties: tā nekļūdīsies pat par sekundes simtdaļu, šīs sēnes tomēr bija apbrīnojami radījumi.
— Sapratu, — Gudriniece īsi atbildēja.
Juniors startēja kā iepriekš — tieši no angāra. Taisni kā svece uzgāja gaisā. Zem kupola bija kļuvis tumšs, un Juniors cerēja, ka Zoja viņu neredz debesīs un tai nebūs lieku uztraukumu. Tāpēc viņš arī aizlidoja, nepiegājis pie viņas un nebrīdinājis, lai nedotu sievietei lieku iemeslu bailēm… Ārpusē svilpa vējš. Kupols droši vien jau bija pavisam tuvu, kad mašīnu parāva. Kupolā bija atvērusies eja, tikpat neredzama kā pats kupols, bet gaisa strūkla traucās izejā — šī bija aizvēja puse, un spiediens ārpusē bija mazāks par iekšējo —, agraplānu iznesa klajumā, un pārsegs atkal kļuva necaurejams.
Juniors, uzmanīgi raudzīdamies lejup, nolidoja apli. Viņš gandrīz jau bija aizmirsis, kā izskatījās melnās smiltis. Pēc zaļās pasaules — netīkami. Un violeta migla. Viss kā agrāk. Toreiz, kad Juniors pirmoreiz bija izkāpis no kuģa, nebija šāda vēja. Un ari šīs ēnas — nebija.
113
Viņš pamēģināja noteikt attālumu līdz ēnai. Lokators to joprojām nefiksēja, tāpēc nācās tikai minēt. Cik daudz laika manā rīcībā? — Juniors padomāja. Vadoties no agra- plāna resursiem — pat diennakts. Arī savējie atļautu ne mazāk. Bet vēl eksistēja Zojas laika limits. Tu negribēji, lai viņa pārmērīgi uztrauktos. Tad arī neliec viņai to darīt. Tas nozīmē, ka jāatgriežas ne vēlāk… kā pēc divām stundām. Tagad es lidoju pa vējam, atgriezties nāksies
6-759
pretvējā. Tūlīt palūkosimies, cik ātri es varu kustēties pretvējā… Viņš slaidi pagrieza lidaparātu pretējā virzienā. Grūti noteikt. Mēraparāti man uzrāda ātrumu attiecībā pret vidi, bet uz planētas nav itin neviena orientiera. Labi, ka kuģis pagaidām redzams. Uztversim viņa antenu … Tā. Tagad ir apmēram skaidrs. Trīs pret divi. Tātad atgriezīšos par vienu trešdaļu ilgāk. Tad es varu lidot virzienā uz ēnu četrdesmit minūtes, jo atpakaļceļš aizņems veselu stundu, un vēl divdesmit minūtes man būs nepieciešamas uz vietas: ievest mašīnu, pārģērbties, aiziet līdz Zojai. Tā, ar pilnu ātrumu …
Mašīnu gandrīz nekratīja, jo nebija gaisa bedru: viss bija viendabīgs — gan atmosfēras blīvums, gan spiediens, gan ātrums … Kas notiks augstāk? Uzzināsim … Lidaparāts sāka uzņemt augstumu, Dīvaini, vējš te ir nevis stiprāks, bet vājāks. Gaisa blīvums ātri samazinās. Atpakaļ lidosim augstāk, būs ātrāk. Tātad — vējš galvenokārt pūš gar planētas virsmu. Kāpēc debesīs nav nevienas uguntiņas? Vai tie būtu mākoņi? Sen jau laiks tiem izlidot cauri, bet to joprojām nav, un nav arī redzamības …
Agraplāns kāpa aizvien augstāk. Juniors sekoja spiedienam aiz borta. Atmosfērai jau sen esam cauri, laiks nolaisties zemāk, jo šis tomēr nav kosmiskais lidaparāts, būtu zinājis — būtu paņēmis kuteri, nevis šo rotaļlietu. Tāds iespaids, ka necaurskatāmais slānis palicis lejā: virsma vairs nemaz nav redzama. Joprojām — nevienas pašas zvaigznītes. Nepatīkams izplatījums. Dīvaina planēta: no gaismas avota ne miņas, bet no šejienes es to būtu ieraudzījis, ja ne pašu, tad atspīdumu, asumu… Tātad — autonoma planēta, bārene, mūžīga violeta migla un tomēr krēsla, nevis tumsa — un ap trīsdesmit grādu pēc Celsija…