Gan jau, viņš nodomāja. Kas tad man pašlaik ir svarīgi? Jāuzzina, vai ir iespējami sarežģījumi un briesmas. Gaismeklis mums pašiem savs, gaiss — arī. 2ēl, protams, ka nav zvaigžņu, bet šajā atmosfērā mēs tās no apakšas — zem kupola tik un tā nesaskatītu. Pagaidām nekādas briesmas neredzu. Tomēr interesanti: virsma no šejienes nav redzama, bet ēnu var uztvert. Uz kā tad gulstas šī tā saucamā ēna? Uz virsmas? Uz atmosfēras? Vai arī tā tomēr nav ēna, bet kaut kas pavisam cits?
Atbildes tam joprojām nebija — atlika tikai lidot. Juniors turējās maksimālajā augstumā, kur motoriem — ne antigraviem, bet raķešu dzinējiem — vēl pietika gaisa.
Viņš tomēr te ietaupa ātruma ziņā. Cik ilgi mēs lidojam? Pusstundu. Ena likās tikpat tāla, taču bija it kā sabiezējusi, skaidrāk saskatāma uz violetā fona. Nē, Juniors nodomāja, tā nav ēna. Drīzāk to var nosaukt par sienu, kas no pašas virsmas paceļas augšup, cauri un pāri atmosfērai. It kā kaut kāda plakne, kas pāršķeļ gan gaisu, gan, iespējams, arī pašu planētu. Bet tā nevar būt siena. Tad turp neplūstu gaiss — tomēr tas plūst… Un šī siena jeb plakne nav cieši saistīta ar planētu, citādi tā netuvotos mums, kupolam, mūsu pasaulei… Jā, lai arī ļoti lēni, bet siena tuvojas, tās leņķiskie izmēri pieaug. Vai arī tā stāv uz vietas, bet palielinās. Uzreiz nepateiksi, te nepieciešams ļoti precīzi izmērīt attālumu starp kupolu un ēnu, bet kā to paveikt, ja neviens mēraparāts neuztver sienu, vai kas tas arī nebūtu, kā materiālu ķermeni. Jā, patiesi — cik garš, tik plats!
Oho, kā paķēra! Te vējiņš daudz stiprāks, tagad es lidoju uz skaņas ātruma robežas.
Ja ļoti uzmanīgi izanalizē virsmu kontrolējošā lokatora rādījumus, tad var pietiekami precīzi noteikt ātrumu. Atpakaļceļš būs grūtāks… Jo vējš pūš turp, uz sienu. Nē, protams, tā nav sienā. Visdrīzāk — caurums. Un turp joņo gaiss. Kas gan tas ir? Vai kosmiska katastrofa? Vai arī kāda mums nezināma sezonas parādība? Pagaidām mums ir tikai novērojumi, to interpretācija nāks vēlāk. Izlūk, vai zini, kas jādara pašlaik? Jāgriežas atpakaļ. Tavs laiks beidzas. Vai nu tu esi ticis caurumam tuvāk vai ne, bet kaut ko tomēr esi uzzinājis, izlūklidojums bija noderīgs, vari atgriezties ar mierīgu sirdsapziņu.
Juniors koncentrējās: manevrs nebija no vieglajiem. Pēdējā brīdī viņš atkal paraudzījās uz melno «neko» un tikai tad ķērās pie stūres. Un viņam likās, ka viņš ieraudzīja. Viņš nenoticēja savām acīm, bet vēlreiz pagriezties un pārbaudīt bija par vēlu. Taču viņš bija pārliecināts, ka nav kļūdījies: tik daudz reižu mūžā tas jau bija redzēts!
Divas mirdzošas, mazītiņas uguntiņas. Sienas jeb cauruma, vai arī kas tas bija, dažādos galos. Vai divas zvaigznes?
Agraplāns saņēma tādu triecienu, it kā mašīna būtu ietriekusies sienā. Uz brīdi pat apstājās — Vai arī tā likās? Jaudu, jaudu! Juniors izbīdīja vilkmes sektoru līdz galam. Un — augstāk, cik iespējams augstāk, tur ir mierīgāk…
Atpakaļ viņš lidoja nevis par trešdaļu, bet droši vien pat uz pusi lēnāk: motoriem tādā augstumā trūka gaisa. Bet, attālinoties no ēnas, vējš kļuva vājāks, varēja nolaisties zemāk, ātrums pieauga un agraplāns joņoja aizvien ātrāk. Lieliski. Bija jau laiks atgriezties pie Zojas un to nomierināt. Bet patiesi — ar ko gan? Ja nu vienīgi ar to faktu, ka tu esi sveiks un vesels? Ja šis caurums mums tuvosies, tad var sagaidīt, ka… ko īsti, nav zināms, bet vējš ar laiku droši vien pastiprināsies. Un tad? Nekas īpašs. Pašlaik kupola uzturēšanai tiek tērēta ne pārāk liela enerģija, ja būs vajadzīgs — palielināsim vēl, mums nav jāskopojas. Ja izturēs kupols, tad — arī viss, kas atrodas zem tā. Neko pat nesajutīsim. Vai mums gadījumā nevajadzētu izmainīt kupola konfigurāciju, gadījumā ja vējš sāks celties? Pārveidot to izstieptāku, nolaidenu, plūdlīnijā … Enerģijas, protams, pietiks, bet kā būs ar jaudu? Parēķināsi, padomāsi. Galu galā — manā rīcībā atrodas varena tehnika, manā pusē — visa civilizācija, vai tad patiešām arī tā būs par maz, lai izglābtu sievieti, vienu vienīgu sievieti?
* * *
Droši vien drīz šeit būšu iestaigājis taciņu, nodomāja Juniors, nogājis pusceļu un nokļuvis starp kokiem, kur taku drīzāk varēja instinktīvi nojaust, nevis atcerēties. Vajadzēs pavēlēt, lai šeit izkar ķīniešu lukturīšus — uzreiz kļūs jautrāk, arī staigāt būs vieglāk. Un Zojai patiks…
Doma par to, ka lukturīši Zojai patiks, Junioram pašlaik bija nepieciešama, lai vismaz nedaudz mazinātu vainas apziņu, kas piepeši bija viņā uzliesmojusi un kvēloja arvien karstāk. Kā gan viņš varēja doties lidojumā, pat nebrīdinājis sievieti, kā gan nepadomāja par to, kas Zojai, gaidot no viņa ziņas, būs jāpārdzīvo, — jo viņš taču bija aizgājis kaut kādu satraucošu jaunumu dēļ… Tieši tāpēc Juniors pašlaik pie viņas skrēja, lai gan apciemojumam tā bija pārāk vēla stunda. Jā, nelāgi iznācis. Bet es taču gribēju, lai būtu labāk …
Logi bija tumši. Guļ, Juniors nodomāja, jūtot, kā viņā aug maigums pret neaizsargāto būtni, kurai tagad visā pasaulē nebija neviena, izņemot Junioru, un kurai Juniors bija vajadzīgs ne mazāk kā Zoja viņam pašam; starpība tikai tā, ka viņš to jau saprata, bet Zoja vēl ne. Viņš iespējami klusāk uzkāpa verandā. Māja bija krietni būvēta — neviens dēlis neiečīkstējās. Veranda bija tumša. Juniors piegāja pie durvīm, kas veda uz iekštelpām. Nospieda rokturi. Durvis nevērās. Vai klauvēt? Nē, miegs ir svēts, miegā cilvēks krāj spēkus. Ja guļ, tas nozīmē, ka viss kārtībā, Zoja nemaz tik ļoti nav gaidījusi tevi, nav pārmērīgi uztraukusies, nevajag, dārgais Junior, pārspīlēt paša personības nozīmi.