Viņš nokāpa no verandas un nolēma katram gadījumam apiet apkārt mājai, protams, ne jau tādēļ, lai ielīstu pa atvērtu logu, bet tāpat vien — sirdsmiera labad. Kāds gan te miers, viņš iekšēji pasmīnēja sevī. Tev jau nebūs miera līdz rītam, kamēr viņu nesatiksi. Bet kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka viņa guļ? Ja nu ar viņu kaut kas noticis? Ja nu viņa zaudējusi samaņu? Vai mazums, kas var notikt? Kombinators var augšāmcelt, taču neārstē. Durvis aizslēgtas? Vai tu atceries, kāds tur bija slēdzis? Ar sprūdu, kas varēja arī nejauši noslēgties, un vispār… Nē, nevar tāpat vien aiziet brīdī, kad tava iejaukšanās, iespējams, ir ļoti nepieciešama …
Viņš atkal uzkāpa verandā, piegāja pie durvīm. Pamēģināja vēlreiz. Tās joprojām bija aizslēgtas. Viņš nogaidīja kādu mirkli un uzmanīgi pieklauvēja. Ar tādu klauvējienu nevar uzmodināt cilvēku, kas guļ kaut kur mājas dziļumā, Juniors to saprata uzreiz un gribēja pieklauvēt vēlreiz — apņēmīgāk. Taču iekšienē kaut kas nočabēja. Tad Juniors skaļi un skaidri teica:
— Zoja, vai tā esat jūs? Atveriet, lūdzu …
Viņam ienāca prātā, ka viņa aizvainojumā ir ieslēgusies, ka viņa negrib to ielaist, un iespējams, pašlaik tas arī nav vajadzīgs.
— Ja negribat, nelaidiet. Es neapvainošos. Pasēdēšu tepat verandā. Silts, gulēt arī negribas. Es atnācu tāpēc, lai jums pateiktu, ka nav nekā draudoša vai bīstama. Varat gulēt mierīgi. — Viņš paklusēja. — Tāds mēnsss…
Joprojām stāvēdams pie durvīm, viņš izdzirdēja divus klusus, kā zagšus, soļus, pēc tam balsi — tikko sadzirdamu, drebošu, pārbiedētu:
— Junior, vai tiesa — tas esat jūs?
Viņam pēkšņi kļuva jautri, un viņš nolēma būt asprātīgs:
— Vai jūs gaidāt kādu citu?
— Es nevienu negaidu, — tikpat klusu un lēni viņa atbildēja, — tūdaļ atvēršu …
Droši vien viņai drebēja ne vien balss, bet ari rokas, jo viņa nespēja uzreiz atrast slēdzi. Verandā iedegās gaisma. Juniors neviļus piemiedza acis. Atvērās durvis. Juniors iegāja iekšā. Zoja tūlīt pat ar spēju pieplaka viņam pie krūtīm un sāka raudāt.
— Zoja … Ko jūs, kāpēc …
— Junior… Es tik ļoti nobijos, Junior …
— … Es taču teicu, ka viss kārtībā. Un ne no kā nav jābaidās. Vai jūs mani nepabarotu? Briesmīgi gribas ēst. Vai jūs pati pusdienojāt? Vismaz vakariņojāt?
— Neatceros. Laikam ne… Es jūs gaidīju. Pēcāk man vairs negribējās. Es biju ļoti aizvainota. Un man bija bail. Es nodomāju, ka esmu palikusi gluži viena. Un nevaru neko. Pat gribēdama nevaru nomirt. Tas ir briesmīgi. Jūs nevarat iztēloties, cik tas viss ir briesmīgi! Domāt, ka tu esi ne tikvien neīsta, bet turklāt vēl palikusi uz visiem laikiem viena …
— Zoja, piedodiet. Man vajadzēja iepriekš jums visu paskaidrot. Laiku pa laikam mūsu brīnišķīgā pasaulīte prasa sev pievērst uzmanību. Ko darīt…
— Un tomēr jūs varējāt… — jau nomierinādamās, Zoja iešņukstējās. — Vai zināt, es visu vakaru jūs ienīdu. Par to, ka jūs pazudāt. Neuzskatījāt par vajadzīgu brīdināt. Ne mirkli par mani nedomājāt nopietni. Par to, ka es jūsu acīs tā arī paliku lelle, modelis, fikcija, vienalga kas, tikai ne sieviete, un tieši tā jūs pret mani izturējāties. Junior, man bija ļoti briesmīgi būt vienai un droši vien būs vēl briesmīgāk, bet, ja tas tā ir, tad ejiet prom, es jūs negribu vairs redzēt, ejiet un neuzdrošinieties parādīties man acīs …
— Zoja! — Juniors beidzot atrada iespēju bilst kaut vārdu. — Zoja, ticiet man … Es esmu pie visa vainīgs, bet gribu pateikt… Es dzīvē nekad neesmu pazinis tādu sievieti kā jūs .,. tik mīļu!
Zoja pacēla uz viņu acis.
— Vai tiesa?
— Esmu gatavs to atkārtot četrdesmittūkstoš reižu!
Viņa pirmoreiz pasmaidīja.
— Es gaidu, — viņa teica.
— Ko tad? — Juniors apjucis pārvaicāja.
— Atkārtojiet! Četrdesmittūkstoš reižu — iesākumam pietiks.
Juniors atkārtoja to vēl un vēl. Tad iestājās klusums. Pēc tam Zoja sacīja:
— Vai tad tu mani nepametīsi? Nekad, nekad?
— Nekad. Nekādā ziņā.
Un atkal iestājās klusums.
* * *
Juniors pamodās nakts vidū. Mēness gaisma spīdēja logā, gūlās uz grīdas, un tā likās zeltaina. Blakus klusi elpoja Zoja. Juniors piecēlās. Piegāja pie loga. Ilgi stāvēja un skatījās uz aizmigušo pasauli. Tas ir atnācis, viņš nodomāja. Noticis. Man bija licies, ka visu jau zinu un saprotu. Bet kaut kas tāds — pirmo reizi… Vai viņa nav sieviete? Tad arī es neesmu cilvēks. Nav svarīgi, kādā veidā katrs no mums ir radies, bet svarīgi, ka ir. Zemu klanos visiem, kas šajā radīšanā piedalījušies. Lai slavēts Kristāls, kas sabojājās ceļa vidū un piespieda mani šeit nolaisties. Paldies tai Zojai, kas atrodas uz Zemes, ka ļāvusi sevi nokopēt. Bet vislielākais paldies tev, īstajai Zoji- ņai, par to, ka tu esi mana. Uz visu mūžu, lai cik garš tas arī būtu …
Viņš atcerējās Ledu. Mierīgi, kā no malas, it kā tas nebūtu noticis ar viņu, bet kādā citā dzīvē. Nē, droši vien tev tikai likās, ka mīlēji. Jā, kaut kas bija — iespējams, žēlums pret jauko un nelaimīgo sievieti. Nelaimīga, jo kādreiz atteikusies no savas pirmās mīlestības, kas patiesībā bija viņai vienīgā īstā, Leda to vēlāk nekādi nevarēja aizmirst un pašā mīlas svētku kvēlumā piepeši sāka raudāt, jo blakus trūka tā — pirmā un vienīgā. Bet es viņu žēloju, domāja Juniors, un centos mierināt, taču viņai vajadzēja nevis žēlastību, bet gan to otru, bet tam jau sen viss bija izveidojies citādi… Es biju greizsirdīgs uz cilvēku, kuru nekad nebiju pazinis, pat redzējis netiku, ne- norimusi kremta greizsirdība, bet, pat ja mēs ar Ledu nebūtu izšķīrušies, neviens ņo mums šajā kopībā nebūtu atradis laimi. Man būs ļoti žēl, ja viņas mīlestība nekad nepiepildīsies. Bet manējā ir piepildījusies. Tur, kur negaidīju, kur, likās, neko tamlīdzīgu nevar pat gaidīt. Esmu atradis. Un tagad vairs nepazaudēšu. Interesanti — kad es Zoju satiku uz Zemes, viņa ma,n gluži vienkārši nepatika. Ne tāpēc, ka viņ§ bija sieVa citam, varēja vismaz, no malas skatoties, patikt… Nē, nebija nekā. Bet šeit… Kāpēc? Tāpēc, Juniors pats sev atbildēja, ka tā ir cita Zoja. Cita sieviete. Jo es taču neesmu viņas dēļ greizsirdīgs kaut vai uz to pašu Georgu. Manas Zojas dzīvē nekad nav bijis nekāda Georga. Tā Zoja ir palikusi tur, un ar to man arī pašlaik nav nekā kopīga. Viņa arī paliks uz Zemes. Ar savu vīru un saviem draugiem. Bet te divatā būsim mēs. Lai gan mēs droši vien ne jau mūžīgi būsim divatā. Jo viņa ir normāla sieviete, tas nozīmē, ka viņai būs arī bērni, un lai to būtu daudz… Tikai bērnu trūkst mūsu mazajā un lieliskajā pasaulē, bet tie būs. Pat ja izrādīsies, ka mūsu dažādā izcelsme kaut kādā veidā mums traucē, tik un tā mēs izdomāsim, kā to apiet. Mēs visi kopā esam tāds spēks: Zoja, es, Gudriniece, Kombinators, kuģis ar tā enerģētiku … Interesanti gan: gatavojos meklēt Kurjeru, bet atradu sev sievu, un neviens visā pasaulē mani nepārliecinās, ka tas ir mazāk svarīgi.